Valdība ir lēmusi par atbalstu brīvprātīgai papildu 526 bēgļu uzņemšanai. Zināms, ka ministru balsojumā vairākumu nodrošināja Vienotības un Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) ministri (izņemot Gunti Belēviču), kaut vismaz publiski ZZS līderi vēl vakar turpināja kategoriski apliecināt, ka ir pret papildu bēgļiem.
Baumas par to, kuri ministri varētu balsot pretēji savu partiju nostājai, klīda visdažādākās. Īpaši pēc attiecīgiem premjeres izteikumiem. Taču skaidrību par šajā gadījumā izvēlēto politisko spēli jau trešdien Latvijas Televīzijas diskusijā ieviesa ZZS līderis Augusts Brigmanis, paužot, ka viņš pats un arī partijas Saeimas frakcija ļoti principiāli iestājas pret papildu bēgļu uzņemšanu, taču šī paša politiskā spēka valdībā deleģētie ministri varēs paši izlemt - balsot par vai pret. No tā jau izrietēja, ka tautai, kas bažīga par iebraucēju pūļiem, tiks atbilstošs politisks vēstījums, bet Eiropai - rīcība. Valstī miers un ne smakas vairs no konstitucionālās krīzes, ar ko iepriekš baidīja Vienotības līdere Solvita Āboltiņa.
Kāds teiks, ka tā ir dubultmorāle? Varbūt jā, bet varbūt arī nē. Jo īpaši, ja ieklausās ZZS līdera teiktajā, ka katrs no ministriem nav balsošanas mašīna vai marionete, tātad nekādas partiju disciplīnas nevar būt pārākas par ministru un deputātu paša pieņemtajiem lēmumiem par to, kā attiecīgās situācijās rīkoties. Ja šo atrunu uztver kā populismu, protams, var runāt arī par to, ka varbūt bijusi kāda tirgošanās par amatiem vai citiem vēlamiem lēmumiem, taču tie tikai minējumi, ko pat KNAB juristi nekad nav spējuši pierādīt, kur nu vēl kāds cits. Kaut gan politiskie mājieni - jums, Vienotībai, vajag mūsu atbalstu, meklējiet pārliecinošus argumentus - dzirdēti teju vai katru dienu.
Bet ir viena cita problēma ar šādiem politiskiem manevriem, šādām dubultspēlēm. Tā ir politikas neprognozējamība. Vienotības nostāja bēgļu uzņemšanas jautājumā bija skaidra jau no sākta gala. Arī tai pretējā - Nacionālās apvienības pozīcija. ZZS kā spēlmaņi kalkulēja, kura likme kurā brīdī izdevīgāka. Labi, šajā situācijā vēl varēja iedomāties, ka rezultāts būs tāds, kāds tas ir, jo jārespektē arī kopīgās Eiropas intereses, taču citkārt, kad politiskais pretnostatījums ir, piemēram, jautājumā par nodokļu celšanu, šāda nostājas nenoteiktība vismaz biznesam var būt ar visai nepatīkamām sekām. Tāpat ar lēmumiem par valsts atbalstu ģimenēm, kultūrai, ieguldījumiem izglītības sistēmas uzlabošanā. Visu laiku varam tikai minēt, kādi politiskie vēji būs valdošie. Ja kāds «par», cits «pret», tad trešais - ej nu uzmini, kā nosvārstīsies.