Viņa pārliecināta: «Kad būšu veca un aiziešu pensijā, dzīvošu kaut kur dienvidos pie okeāna, un man būs Meksikas kailsuņi.» Līdz pensijai Kristīnei vēl tālu, bet daļu no sapņa viņa piepildījusi - kuplās ģimenes pilntiesīgi locekļi ir septiņus gadus vecie kailsuņi Džardžars un Uksa.
Sunim divi kuņģi
Džardžars, kas tiek saukts arī par Džā, Pelmeni un Tefteli, vistiešāk atbilst divām pēdējām iesaukām, jo ir ļoti mīlīgs un ļoti apaļš jauktenis, kura māte ir melns labradors. Ārējā izskatā tas nav izpaudies, jo gēnu kombinācijā virsroku ņēmuši tēva dotie. Džardžaram ir divi spalvu kušķīši uz ķermeņa - viens uz sāna, otrs uz skausta. Viņš ne no viena nebaidās, jo domā, ka ir pitbuls. Šim ļoti patīk sēdēt klēpī, un tad viņš iedomājas, ka ir čivava, kaut sver 30 kilogramu! Kristīne smej, ka Džā esot suns kuņģis: «Viņam ir divi kuņģi - viens galvā smadzeņu vietā. Tas visu laiku liek meklēt ko ēdamu. Otrs ir tur, kur visiem suņiem.» Džā ir kastrāts.
Faktiski stāsts bija jāsāk ar Uksu. Starp citu, viņa ģimenē ir vienīgā no četriem mājdzīvniekiem, kas pirkta par naudu! Kristīnes stāsts ir šāds: «Man vienmēr bijuši smagie suņi - bokseri un buldogi. Tad kādu laiku mums nebija mājdzīvnieku, un es nolēmu realizēt vismaz pusi sava sapņa un iegādāties kailsuni. Uksu pirms septiņiem gadiem atradu audzētavā Ļubercos netālu no Maskavas. Uksa ir brāķa suns, jo viņai neceļas austiņas. Pusgada vecumā viņa baidījās no visa. Nolikta uz trotuāra, Uksa pieplaka zemei ar visu stāvu. Viņu socializējot, pagāja gads. Uksa ir šīberains suns, tāda psiha, tāpēc viņai nav ne bērnu, ne mātes jūtu.»
Suņus vaksē
Uksai iejūtoties ģimenē, Kristīne uzzināja, ka kādās mājās lieks kļuvis kailsuns, kas dzīvo ārā voljērā! Tālāk seko parastais stāsts par to, kā «aizbraucu tikai paskatīties. Uksai no suņa bija bail, man arī viņš īpaši nepatika, nepaņēmām, bet tad nāca aukstas vasaras dienas, un dēls teica - tas nabags taču salst ārā! Pie mums Džā uzzināja, ka kailsuņi guļ uz dīvāna zem siltas segas, ka viņam ir sava dūdiņa - Uksa. Pēc divām dienām Džā bija pārliecināts, ka viņš pie mums dzimis un uzaudzis»!
Izrādījās, ka Džardžaram ir epilepsija, un cīņa ar to likās bezcerīga. Zāles nepalīdzēja, lēkmes nevarēja apstādināt, naktīs Džā bieži tika vests uz klīniku Kavets. Tad laimējās - veterinārārsts Ģirts Drapče veiksmīgi piemeklēja zāles, un nu jau ilgāku laiku sunim lēkmes nav bijušas.
Kristīne smej: «Pirms sešiem septiņiem gadiem kailie suņi Rīgā vēl bija diezgan liels retums. Kad ieģērbu Uksu kamzolītī, cilvēki apvaicājās - sakiet, kas tas jums par dzīvnieciņu, vai surikatiņš? Mērkaķītis? Daži gribēja zināt, vai mēs suņus skujam. Atbildējām - nē, vaksējam!»
Kristīne savu dzīvi tagad pakārtojusi suņiem. Viņai patīk agrās pastaigas 1905. gada parkā: «Grīziņkalnā suņu īpašnieki ir ļoti apzinīgi, te visas miskastes aizpilda maisiņi ar suņu kakām.» Ziemas, slapjo un auksto laiku Kristīne ar saviem plikajiem pārdzīvo kā neizbēgamību. Īsti labi viņi sāk justies, kad temperatūra paceļas virs +23 grādiem un kāpj augstāk. Tad jau var sauļoties. Vasarā kailsuņi iedeg.
Uksa nav liela tusētāja, bet Džā labprāt komunicē ar cilvēkiem. Reiz Kristīnei kājas palikušas aukstas: «Baisākais Džā izdarītais noziegums ir pašvaldības policistu aplaupīšana! Pussešos no rīta staigāju pa parku ar suņiem un pēkšņi dzirdu kādu kliedzam - atdod manu maizi! Skrienu un redzu - uz soliņa divi policisti ietur brokastis. Džā pieskrējis un atņēmis vienam no viņiem desmaizi! Par laimi, policisti bija saprotoši. Uksa gan ne no viena neko neņem, baidās, jo pārliecināta, ka visi svešie cilvēki ir suņēdāji.» Džā ēd visu un vienmēr - reiz pat notiesājis uz galda bez pieskatīšanas atstātas kotletes: «Zina, ko izdarījis, savelk šausmīgi nelaimīgu ģīmīti - vainīgs, vainīgs!»
Kaķiem metāla pakavi
Stāsts par Kristīnes ģimeni nebūtu ne uz pusi izstāstīts, ja nepieminētu vēl divus īpatņus, kuri «kliedzoši un izsalkuši skrien pretī, tikko no rīta atveru guļamistabas durvis». Sešus gadus vecā Snorlaka etniskā dzimtene ir Ķengarags, kur kāds «gādīgs» saimnieks viņu izmetis no mājām. Kādu laiku mince dzīvojusi kaķu kolonijā Daugavas malā, pēc tam dzemdējusi pēcnācējus un nokļuvusi pagaidu mājās, kur sterilizēta. «Pēc sludinājuma tikām pie pelēki strīpainas kaķenes ar rombiem uz muguras un krēmkrāsas punci. Snorlakam ir raksturs. Sastapusies ar mājās mītošajiem suņiem, viņa sākumā dzīvoja pa mēbeļu augšu, uzskatīja suņus par kaitēkļiem un tos slaktēja. Suņi baidījās pie bļodām iet.»
Kristīnei šķita, ka mājās jau ir pilns zvēru komplekts, kad nākamajā vasarā viņa izdzirdēja pagalmā kādu šaušalīgi aurojam. Ar domu, ka kaķenīti atdos labās rokās, mājā tika atnesta Elīza Dūlitla: «Viņa svēra tikai 127 gramus, un puse no šī svara bija cērmes un blusas!» Ar kaķa bērnu ņēmās visa ģimene - Kristīne un Lilite ar rokām izķēra blusas, Džā ar mēli masēja mazulītes vēderiņu, bet Snorlaks mācīja iet uz kastīti. Cerību, ka sīkaļa izdzīvos, bija maz, bet vārdu Elīza dabūja uzreiz, jo Lilite tikko bija izlasījusi grāmatu Mana skaistā lēdija. Pagāja mēnesis, trīs, pusgads, un visi aizmirsa, ka atradeni gribēja atdot labās rokās. Tagad Snorlaks sver 7 kg, Elīza 5 kg, abas ir ļoti lieli un ļoti resni kaķi. Visi mājdzīvnieki pārtiek no sausās barības un konserviem. Suņu lielākais kārums ir pankūkas, kaķiem - garneles. Iespējams, apakšējie kaimiņi domā, ka Sadovskas ģimenē dzīvo poniji, jo «naktīs abiem kaķiem pieaug metāla pakavi». Un visbeidzot - uzminiet, kurš no četriem ģimenē ir boss? Kristīne smej: «Protams, galvenais ir Snorlaks. Bez ierunām tiek uzklausītas arī Uksiņas domas. Elīza ir gatava saprasties ar visiem, bet no četrotnes augumā visdižākajam - Džardžaram teikšana ir vismazākā.»