Kurzemes un Sibīrijas vējos, priežu galotnēs un saknēs dzīvi ierakstījis. Atstājis aiz sevis neskaitāmas dzejas rindas, nemitīgi atradis aizvien jaunus vārdus Tēvzemes godāšanai un mīlestībai.
Goda liepājnieka Olafa Gūtmaņa dzīves gājumam piemita gan dzīves krāšņums, gan skarbums vienlaicīgi.
Savu 85. dzīves jubileju janvārī ražīgais dzejnieks un prozaiķis kā labsirdīgs milzis sagaidīja liepājnieku vidū. Liepājnieks viņš bija un palika. Literāta gaitas sāka jaunībā, savus pirmos dzejoļus rakstīja izsūtījumā Sibīrijā, atgriezās un turpināja rakstīt, līdz pirmā dzejas grāmata ieraudzīja dienas gaismu - Stiprie mezgli iznāca 1964. gadā, bet piektais, noslēdzošais Rakstu sējums iegūla dzejnieka rokās 2012. gada sākumā, un par to Olafs Gūtmanis saņēma Egona Līva piemiņas balvu literatūrā Krasta ļaudis.
Olafs Gūtmanis neskaitāmās variācijās aprakstījis Tēvzemes skaistumu, dabas varenību un cilvēka gara spēku. Katra rinda, ko dzejnieks atstāja lasītājiem, aizvien izbrīnīja un atklāja latviešu valodas nebeidzamo krāsu un nianšu dažādību. Olafs Gūtmanis palika uzticīgs savai Kursai - uzaudzis jūras krastā, viņš pa smilšu taciņu arī gar jūras krastu aiziet. Dzīves laikā neskaitāmas reizes atgriezies Sibīrijā kā cilvēku pētnieks, mednieks, vārda veidotājs un ceļinieks, mūžīgais klaidonis un svētceļnieks - tāds atmiņā paliks vīrs sirmiem matiem, labsirdīgām acīm un smaidu, kādu viņš veltīja katram, ar kuru satikās savā dzimtajā Liepājā, pilns gaismas un jūras sāļuma, bezgala vienkāršs un stiprs - kā koks, kā mežs un valodā līdzi saucējs.
Atvadīšanās no Olafa Gūtmaņa sestdien, 8. decembrī, plkst. 14 no Liepājas Svētā Jāzepa katedrāles.
Latvijas Rakstnieku savienības vārdā
Sandra Vensko