Kad Tečere nāca pie varas, Lielbritānija, savulaik industriālās revolūcijas šūpulis, kura XIX gadsimtenī rādīja pasaulei ekonomiskās attīstības ceļu, bija kļuvusi par stagnējošu, streiku, bezdarba un inflācijas nomāktu sabiedrību, un 1976.gadā pat bija spiesta vērsties pie Starptautiskā Valūtas fonda pēc palīdzības.
Taču ne jau tikai Lielbritānijā bija problēmas. Kopš Otrā pasaules kara beigām Rietumu pasaulē tautsaimnieciskās politikas veidotāju vidū dominēja angļu ekonomista Džona Meinarda Keinsa idejas, kuras paredzēja nozīmīgu valsts lomu ekonomikas regulēšanā, izmantojot budžetu un naudas emisiju, lai kontrolētu pieprasījuma līmeni. Līdz sešdesmitajiem gadiem daudzas Rietumu valstis piedzīvoja milzīgu labklājības pieaugumu, taču sešdesmito gadu beigās tas sāka palēnināties, un pēc pirmā lielā «naftas šoka» 1973.gadā, kad arābu valstis apstādināja naftas piegādes Rietumvalstīm sakarā ar to atbalstu Izraēlai, visa brīvā pasaule iegrima «stagflācijas» purvā. Auga gan cenas, gan bezdarbs, bet Keinsa sekotājiem nebija atbildes, kā no šāda muklāja izvilkt buksējošo tautsaimniecību.
Tečere, kuru dziļi ietekmēja ekonomisti Miltons Frīdmans un Frīdrihs Hajeks, nāca ar radikālu risinājumu - valstij ir jādara nevis vairāk, bet mazāk, lai glābtu ekonomiku. Ir jāprivatizē uzņēmumi, jāsavalda inflācija ar stingru budžeta un monetāro politiku, jāsamazina nodokļi un tirdzniecības tarifi, jāiegrožo arodbiedrību ietekme, jāveicina konkurence un jāierobežo valsts iejaukšanās uzņēmējdarbībā ar visādām normām un regulāciju. Brīvais tirgus vairo bagātību, un ir jāļauj tam strādāt.
Arī Ronalds Reigans, kas kļuva par ASV prezidentu 1981.gadā, deva spēcīgu atbalstu brīvā tirgus idejām, un tās veicināja izaugsmes atjaunošanos gan Lielbritānijā, gan ASV. Rezultātā Tečeres idejas ir kļuvušas par ekonomiskās politikas veidošanas stūrakmeni visā pasaulē. Ne jau visiem tās patīk, un šajās desmitgadēs tās apaugušas ar dažādiem vairāk vai mazāk emocionāli iekrāsotiem epitetiem - neoliberālisms, Vašingtonas konsenss, tirgus fundamentālisms utt. -, tomēr tās likušas pamatu pašreizējai globālajai ekonomiskajai kārtībai, kura ļāvusi simtiem miljonu cilvēku visā pasaulē izkļūt no galējas nabadzības: kā 2008.gadā rēķināja Pasaules Banka, pēdējos divdesmit piecos gados galējā nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaits samazinājies no 50% pasaules iedzīvotāju līdz 25%, kaut gan pasaules iedzīvotāju skaits šajā laikā pieaudzis par kādiem diviem miljardiem jeb gandrīz 50%. Zīmīgi, ka nabadzība vismazāk kritusies Āfrikā, kur dažādu iemeslu dēļ brīvā tirgus principi vismazāk ir likti lietā.
Arī mūsu reģionā atrodams labs piemērs tam, kā šie principi dod rezultātus. Ir, protams, apnicīgi visu laiku atsaukties uz igauņiem, tomēr šajā kontekstā nevar nepieminēt faktu, ka Igaunijas premjerministrs kritiski svarīgajā periodā tieši pēc PSRS sabrukuma bija Marts Lārs, kas mīlēja sevi saukt par Tečeres mazdēlu. Tā nebija tukša lielīšanās, jo Igaunija tajā laikā pieņēma ļoti radikālus lēmumus brīvā tirgus ieviešanai. Tā atcēla gandrīz visus importa tarifus, krasi samazināja nodokļus un strauji privatizēja lielāko daļu tautsaimniecības. Latvija kopš tam no Igaunijas ir atpalikusi gan izaugsmes, gan turības ziņā, un to var lielā mērā norakstīt uz mūsu politiķu tendenci runāt kā liberāļiem, bet rīkoties kā protekcionistiem, kuri grib nostiprināt nevis visai sabiedrībai izdevīgu godīgu konkurenci, bet piešķirt priekšrocības izredzētajiem. Neviens Latvijas politiķis nav teicis, ka gribētu būt Tečeres mazdēls, toties kļūt par krusttēvu vēlas daudzi.
Pasaules ekonomiskā krīze dažos ir radījusi sajūtu, ka tečerisma laiks ir beidzies. Vai tad finanšu sistēmas sabrukumu neizsauca regulācijas trūkums? Vai tad pie visa vainīgas nav brīvā tirgus pārmērības? Vai vienīgais risinājums nav keinsiska valsts iejaukšanās tirgū, darot, cik vien iespējams, lai stimulētu patēriņu?
Neapšaubāmi, tuvākajos gados līdzsvars starp valsti un tirgu pavirzīsies atkal nedaudz pa kreisi, tomēr būtu vieglprātīgi uzskatīt, ka Tečeres idejas sevi ir izsmēlušas. «Tečerisms nav miris,» Dienai šonedēļ Rīgas apmeklējuma laikā teica sers Duglass Hards, kurš viņas valdībā bija gan iekšlietu, gan ārlietu ministrs. «Viņas politikas pamatakmeņi paliek. Un pat tagad, kad mēs visi esam satraukti un jūtamies nospiesti par ekonomiku, galu galā tirgus noteikti atgriezīsies.» Jo neviens nav spējis apgāzt Tečeres politikas pamatā likto ideju - tikai brīvais tirgus un konkurence var vairot turību un celt sabiedrības labklājību.