Vecāsmātes jautrais raksturs
Gaida dzimusi Zvārtavas pagasta Dravās - vecajā muižas pilī, gleznainā vietā, par kuru bērnības atmiņas spilgtas joprojām: «Tās bija vienīgās tādas pļavas Latvijā. Gar Gaujas malu pavasarī tās bija gaiši lillā - ziedēja bezdelīgactiņas. Kad nāca gundegu laiks, pļavas bija dzeltenas, kad zirgskābenes ziedēja - tumši sarkanas. Un tās lakstīgalas! Man šķiet - tagad tā vairs nedzied.»
Jau no agras bērnības Gaida gribējusi tikai dziedāt un dejot. Māmiņu viņa neatceras - agri nomirusi. Tēvs bijis Valkas apriņķa vecākais mērnieks. «Pa ziemu dzīvojām Valkā, bet vasarās pārbraucām uz Dravām. Atceros, vecaistēvs uz vecā flīģeļa bez notīm spēlēja Dieva dziesmas. Bet vecāmāte, būdama pusakla, dziedāja tikai tautasdziesmas, tās atceros vēl šobaltdien,» stāsta Gaida. «Kad vecāmāte kļuva pavisam veca, viņa atcerējās jaunības dienas, kad Zvārtavas pilī bija kalpojusi par muižas meitu. Stāstīja un klusībā smējās. No viņas man tas jautrais raksturs. Vecaistēvs bija ļoti bargs.»
Tolaik kāda kaimiņiene par Gaidu teikusi: «Visi bērni kā bērni, bet šitas meitēns čigāniem no ratu pakaļas izkritis!» Pati Gaida atzīst: «Citi bērni spēlējās, bet es staigāju pa grāvmalām, zināju, kur neaizmirstulītes zied, kad sāk purenes ziedēt, kurā līkumā pirmās ievas saplaukst. Un nesu ievas uz māju - smaržoja visa istaba! Vērojām, kad pirmie cīruļi atlido, vakaros klausījāmies, kā grieze griež. Un vālodze - reizēm ķērc un reizēm svilpo. Tagad vairs nevaru pasvilpot, bet kādreiz to atdarināju.» Dravās bijusi liela bišu saime, pie bišu būdām smaržojis pēc medus un vaska. «Atceros, man bija pieci vai seši gadi - uzkāpu pie bišu būdām uz platā sola, sacēlu rokas pret debesīm un skaļā balsī dziedāju savu meldiņu.»
Puķu meitene
Muzikālās gaitas Gaida sākusi Gaujienas ģimnāzijā. «Ik rītu sākām ar dievvārdiņiem, pēc tam nodziedājām korāli, Jāzepu Vītolu saucām par krusttēvu. Vītols ievēroja, ka es vienmēr staigāju lallinādama un dejodama. Kad viņš improvizēja pie klavierēm, es fonā aiz muguras taisīju savu horeogrāfiju. Bet uz Jāzepa Vītola jubileju sagatavoju no viņa Dārgakmeņiem Smaragdu klavieru izvilkumā,» tēlainās atmiņās iegrimst Gaida. Komponists bijis ļoti pārsteigts. «Vēl šobaltdien atceros sirsnīgo buču uz vaiga. Es biju puķu meitene, tā, kas viņam vienmēr uz galda salika vāzēs daudz puķu,» stāsta Gaida.
Iestāties konservatorijā nav bijis grūti, Gaida saka - bijis spēcīgs vokālistu kurss. Viņa darbojusies arī «Palkavnieka pagrīdes orķestrī». «Mēs bijām profesionāļi, man ļoti patika spēlēt - sestdienu vakaros Ogrē, svētdienu vakaros pa visu Rīgu! Spēlējām skaņdarbus no Rietumu mūzikliem, arī vācu laika mūziku. Es biju klavierniece.» Akordeonu Gaida iemācījusies spēlēt vienā naktī, vēlāk arī ģitāru. «Es biju azartiska mūziķe. Patiesībā visu mūžu esmu bijusi atkarīga no saules, mūzikas un ziediem. Tomēr galvenais manā dzīvē ir bijis mans draugs Harijs, ar kuru kopā pavadīti jau 62 gadi. Nekad neesmu viņu saukusi par vīru. Kad mums bija 50. kāzu jubileja, Harijs gribēja man nopirkt zelta gredzenu, bet es saku: «Tu taču brīvību mīli!» Tādā labā nozīmē, jo Harijs ir vienpatnis,» smaida Gaida.
Ar Hariju Gaida iepazinusies medmāsu skolas ballē - Gaidas māsa tur mācījusies. Pēc pirmās balles gan abi pašķīrušies. Kādā citā ballē atkal sadejojušies - Gaida cerējusi, ka staltais puisis pavadīs uz mājām, bet pie garderobes jauneklis pazudis. Gaida noskumusi devusies uz mājām, bet tur jau viņš bijis - Gaida bija pateikusi, kur dzīvo. Viņa joprojām glabā 1949. gadā no Harija saņemto apsveikuma kartīti. «Harijs novēl laimi jaunajā gadā, raksta, ka mani nav aizmirsis un cer, ka arī es viņu atcerēšos. Man ar orķestri bija jābrauc spēlēt uz provinci, kartīti aizbāzu aiz blūzītes. Toreiz stacijā mums pretī bija atbraukuši zirga pajūgā - apkārt slīd ziemas ainavas, zvaniņi skan, un man tā kartīte klāt. Tas bija viens no laimīgākajiem brīžiem dzīvē,» apgalvo Gaida. Pēc diviem gadiem abi apprecējušies.
Atveras dvēsele un sirds
Gaida Nartiša saka - tie viņas paaudzes mūziķi, kas veidojuši spožu karjeru, bieži palikuši uzticīgi tikai mūzikai. «Tagad viņi nav laimīgi. Ģimene tomēr ir vissvarīgākais,» uzskata Gaida. «Komandējumos braucām pa visu Latviju, bet ar dziesmu un deju ansambli Sakta garākais brauciens bija pa visu Vidusāziju, tad Sibīriju. Tā sāpēja sirds, ka meita pie vecāsmammas paliek... Pienāca brīdis, kad sapratu - ģimene ir dārgākais, kas vien var būt.»
Gaidas aizraušanās joprojām ir mūzika, arī mākslas un mūzikas vēsture. Viņa joprojām spēlē klavieres - lai nezaudētu pirkstu veiklību, bet pirms gadiem desmit viņa teju nejauši atklājusi sev džeza mūzikas pasauli. «Ar visu manu jautro raksturu nekad nav patikuši mūsdienu latviešu šlāgeri. Es tos dziedošos šovus televīzijā nevaru skatīties. Bet džezā es atradu dzīvesprieku! Tieši klasiskajā džezā, tas dod īsto skanējumu - no nēģeru blūza līdz bigbendam. Ar baudu klausos Glenu Milleru, Djūku Elingtonu, patīk Džordžs Gēršvins. Džezā var atvērties dvēsele un sirds!» apgalvo Gaida. Viņas dzīvesprieks īpaši atplaukst vasarās. Pie Lielupes, netālu no Baltās kāpas, Nartišu ģimenei ir vasaras mītne. Tur Gaida ar Hariju vada vasaras - sauļojas, joprojām peldas upē. Abi kopj dārzu, stāda puķes un ir izveidojuši svētakmeņu kompozīciju. «To enerģētika sargā. Tad jūtam, ka Visums palīdz.»