- Kāpēc tu aizgāji no mājām?
- Lai meklētu nelaimi.
Džoiss pats ātri aizgāja no mājām, tas ir, no Īrijas. Bet visa viņa rakstniecība vēlāk bija vērsta uz savas mazās, daudznozīmīgās dzimtenes un valodas izzināšanu. Valodas brikšņos dziļi noslēpta, jūtama dziļa un milzīga mīlestība un ilgas pēc tām.
Mums aiziešana no mājām saistās ar laimes meklēšanu. Princese un karaļvalsts ārzemēs, kas bieži tomēr atved atpakaļ, - gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, aizved mani uz laimīgo zemi. Pēteris Vasks nesen intervijā teica, ka viņš nevar iedomāties citu vietu zemes virsū, kur dzīvot, un ka viņš nebeigs mūzikā cildināt Latviju. Kad Dzintaram Sodumam repatriācijas birojā uzdeva dažādus valstiskus jautājumus par viņa atgriešanos, viņš teica vienkārši - esmu laimīgs, ka piedzimu Latvijā. Esmu pārliecināta, ka abos gadījumos tā nav nedz akla mīlestība, nedz tukši vārdi.
Bieži vien ir jāaiziet, lai atgrieztos. Jāzaudē, lai atrastu. Tā arī ar dzimteni. Bieži Latvija it kā pazūd tai savā dzimšanas mēneša rēnajā, pelēkajā miglā, bieži pār to ir zemas debesis, kādas var būt tikai novembrī. Pie varas un ņemšanas tiecoties, bezdievji kļūst par Dieva kalpiem, niknākie uzskatu ienaidnieki līksmo pie nomaksāta dzīru galda. Varu skaldot, uz malām lec šķēpeles pa labi un kreisi - apmāti patrioti rejas ar cittautiešu smago aizmuguri. Kas nonākuši augšā, ātri aizmirst par apakšā palicēju mazajām vēlmēm, un tas nepavisam neattiecas tikai uz varu. Lai gan - dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt.
Bet bieži Latvija iemirdzas kā svecītes, kas tik daudzkārt novembrī tiek dedzinātas - lai pieminētu mirušos, lai varoņus atcerētos, lai svinētu dzimtenes dzimšanu. Gan augšās, gan apakšās vēl notiek brīnumainas lietas. Atrodas labdari, kas redz došanas prieku - kā citam, tā dzimtenei, dod arī tie, kuriem nav ko dot, dod no sevis pavisam tiešā, nevis pārnestā nozīmē - lai glābtu kādu dzīvību, lai uzceltu nodegušu māju, lai mīlētu tuvāko kā sevi pašu. Jo dodot gūtais neatņemams.
Un, ja kādu mīl, tad jāmīl ar visiem trūkumiem. Nevar gribēt, lai ir tikai labs, un nevar gribēt, lai ir pēc ģīmja un līdzības. Tā arī ar dzimteni. Jāmīl ar visiem trūkumiem pat tad, kad aizžņaudzas kakls un gribas no tās prom. Kad liekas - mās, tu mani nodevi, tu liki man vilties, un es to nebiju pelnījusi.
Domāju, ka nav pamestāka cilvēka pasaulē, kas dzīvo ar naidu pret tuvāko, tāpat arī ar naidu pret dzimteni. Kā dziesmiņā:
Piekususi ceļu gāju,
Sēstos ceļa maliņā;
Ne nu vaira Dieviņš redz,
Ne ar' savi bāleliņi.
Bez Latvijas arī tā būtu - kā bez Dieva, bez māsas, brāļa, bez tēva, mātes, bez mīļotā.