Viena no modes lietām ir sen zināmais, bet noklusētais fakts - vīrieši vairs nekautrējas atzīties, ka tieši viņi rūpējas par mājas pavardu, proti, gatavo ēst. Vienkārši viņiem tas labāk sanāk. Vīrieši kulināri ir masveida parādība arī Latvijā.
Tomēr zinu, ka šī ir viegli apstrīdama tēze, jo, lūk, «mana vecmāmiņa bija vislabākā saimniece pasaulē», taču nez kādēļ vecmāmiņa nebija neviena ar prestižo Michelin zvaigznīti gandarīta restorāna šefpavāre. Atcerieties filmu ar Merilu Strīpu, kur viņas varone Džūlija Čaildsa mēģināja iestāties leģendārajā Parīzes kulinārijas skolā Le Cordon Bleu, un kādu nicinājumu izpelnījās tādēļ vien, ka bija sieviete (turklāt amerikāniete)?
Šī aizsprieduma attaisnojumam žurnālists un vīrietis Zimins, kurš pats gatavo kā Dievs, citē tagadējā Le Cordon Bleu šefprofesora Franka Žandona vārdus: «Zināt, ar ko laba kulinārā recepte atšķiras no citiem dzīves likumiem? Ja rūpīgi sekosit receptei, jums droši vien sanāks tas, ko gaidāt, bet dzīvē viss notiek precīzi otrādi - jo vairāk likumu, jo lielāks haoss.»
Izņemot vienu vietu uz pasaules - virtuvi. Lūk, elementārs likums. Ja karstā tējā liesi aukstu pienu, nevis rīkosies, kā nākas - cilvēka ķermeņa temperatūras mazdrusciņā piena saudzīgi ieliesi tēju -, pagalam samaitāsi dzērienu. Neticiet? Paprovējiet!
Vēl viens likums. Laba kulinārija netop «lēti un ātri», kaut arī Aleksejs Zimins tieši šādu provokatīvu saukli licis grāmatai uz vāka. Bet tieši šī jautrā provokācija ļauj laimīgi un labprātīgi samierināties, piemēram, ar šādu autora kulināro pasāžu: «zupai tumei jums nāksies sasmalcināt pētersīļus līdz aromātiskas niecības līmenim. Vispirms no zariņiem noplūciet katru lapiņu, pēc tam ar lielo nazi lapiņas graiziet un graiziet ilgi, līdz tās pārvēršas zaļos putekļos, un tikai pēc šīs nežēlīgās procedūras zaļo masu ietiniet marlē un izspiediet pētersīļu sulu». Cilvēks, kas vēlēsies «ātri un lēti» paēst, sajuks prātā, lasot grāmatu, kurā dzīve virtuvē pārvēršas svētkos, asprātīgā sarunā un svētā rituālā, kura jēgu sapratīs tikai tie, kas mīl kulinārijas baudas vairāk par dzīvi. Jums atliek vienīgi izlemt - dzīvot vai būt virtuvē.
Un re, kur arī noslēpuma atminējums, kādēļ vīriešiem padodas virtuves darbi. Viņi, tas ir, mēs, vīrieši, vienkārši esam pārāk spītīgi, lai padotos, ja kas nesanāk. Sievietēm - kā jau praktiskākām radībām - šādas muļķības nenāk ne prātā. Nesanāk - un labi! Vīrietis badā nepamanīs.