Šai apokaliptiskajai situācijai netipiski dzīvelīgs padevies Ekonomikas ministrijā izlolotais un publiskai apspriešanai pieteiktais atjaunojamo energoresursu likuma projekts, kas ļauj ieskatīties jau viņā pusē un rāda: būs tā un tā. Un rādās, šajā jomā viss varētu būt pavisam labi. Protams, ja vien kādu plašākai publikai nezināmu apsvērumu dēļ atkal viss netiks samaitāts. Ja nezināmo apsvērumu vadītie piebremzēs, tad līdzšinējā nozari bremzējošā un politizētā kvotu sistēma tiks atcelta, līdz ar attiecīgu politiku AER jomas attīstība kļūs prioritāra, tiks likts uzsvars uz energoefektivitāti, Latvija kļūs par daudzām darbvietām bagātāka, ar laiku - jaunās tehnoloģijās gudrāka un energoapgādes ziņā arī drošāka. Pozitīvs blakus efekts varētu tikt panākts arī valsts drošību pārvaldes un lēmumu pieņemšanas neatkarības un caurredzamības ziņā. Konkrēta nākotnes ieskicēšana, lai kas arī atklātos 3. oktobra rītā, ir visnotaļ laba, jo atjaunojamo energoresursu izmantošana un ar to saistītie jautājumi tiešām ir aktuāli. Un, ja gadījumā šim likumprojektam gadītos tā retā laime tikt apstiprinātam un pieņemtam rekordtempā, aiz «liktenīgās» oktobra sākuma robežšķirtnes mūs gaidītu vismaz viena skaidra perspektīva.
Ja likumprojekts tomēr iestrēgs, būs jēdzīgs darāmais, ar ko sākt jaunajai Saeimai. Arī tas nav slikts pēcvēlēšanu dzīves pierādījums. Un varbūt tas pat nebūtu slikti, jo līdz ar atzinības vārdiem tomēr jāatzīst, ka šis gluži kā testaments pēdējā brīdī iesniegtais projekts ir sasteigts un rada nevajadzīgu dramatismu. Bet jādzīvo pēc tā mums būs normālā ikdienā, nevis kaut kādā nākamajā dzīvē.