«Runāšana - klusums, klusēšana - zelts,» K. Ģelzis licis moto autortehnikā izstrādātu zīmējumu un darbu sērijai, kas galerijā Mākslas XO skatāma līdz 27. aprīlim. Izstādes apraksts uzsver apstāšanos, pārdomas, tomēr nekonkretizējot, par ko mākslinieks domā. «Nekā abstrakta. Varēja jau nosaukumā likt arī noskaņojumu - Iebetonētās sajūtas. Gribēju maksimāli vienkāršā valodā attēlot publisko fīlingu. Viens ir teikt, ka šodien ir iespēju laiks, bet domāju, ka lielākajai daļai tieši otrādi - šis nav iespēju laiks.» Līdz ar to izstādes tēli arī iznāk apstādināti laikā, noķerti sajūtās. Emocionālā patiesība ir vienīgā patiesība, uzskata mākslinieks. «Par intelektuālo - kā vecajā, labajā teicienā - zinātnieki vēl strīdas. Es neuzskatu, ka cilvēks ar perfektu valodu un nevainojamu reputāciju ir vispatiesākais. Patiesāks ir cilvēks, kurš kārtīgi «norāvies» no savām kļūdām. Jo viņš spēj argumentēt, kāpēc viņam tagad taisnība. Viņš zina, kur iepriekš kļūdījies. Tieši tāpēc es nevarētu būt revolucionārs, bet es cenšos patiesi definēt, kas notiek.»
Bez revolūcijas
Kāpēc ne revolucionārs? - neviļus jājautā vienam no savas paaudzes pazīstamākajiem māksliniekiem. Nedrīkst runāt par lietām, par kurām neesi informēts, saka K. Ģelzis. «Tiklīdz sāc «audzināt», jābūt 100% izpētījušam apstākļus, jāzina, kādēļ rīkojies, kādas būs sekas. Man liekas, ka ir gūzma cilvēku, kas spējīgi akcentēt problēmu, bet nav spējīgi to risināt. Negribētos būt vienam no viņiem. Ja man būtu starp divdesmit un trīsdesmit, iespējams, tāda pozīcija būtu. Tad pieredzes trūkums ir piedodams. Manas paaudzes cilvēkiem vajadzētu tomēr zināmu gudrību,» skaidro mākslinieks. Apjausma, ka zelta racējam, lai tiktu līdz zelta graudam, jāpārsijā simtiem litru ūdens, nākot tikai ar laiku. «Vērtība jānobriedina. Īpaši šodien, kad pret jebkuru apgalvojumu valda milzīga neuzticība. Tāpēc jācenšas uzrunāt ar lietām, kuras var emocionāli pārbaudīt.»
Paradokss tajā, kā K. Ģelzis skatās uz laiku šodien, ir - absolūtā brīvība, kas tomēr netiek realizēta pilnībā. Ne mākslā, ne dzīvē. «It kā daudz kas no cildeni abstraktajām vērtībām atņemts, un tu it kā esi ļoti brīvs. Ne tev darbs, ne lepnums par savu valsti… Palikusi tikai izdzīvošanas sajūta. Bet ar to šodien, izrādās, ir vistrakāk - tā pavisam apstājusies,» par mākslīgo mieru sabiedrībā saka K. Ģelzis. Tādēļ dzīvē šodien mākslinieks saskata vienlaikus lielu iespēju potenciālu un smeldzi. «Mēs visu laiku runājam par kaut kādām morālām krīzēm, pārsātinātību. Lūk, tagad gara brīvība tiešām palaista brīvībā. Ir mazāk vārdu, vairāk koncentrējamies uz būtiskāko, to, kas cilvēkam vispār vajadzīgs. Privātā dzīvē, darbā, valstiski. Šai ziņā laiks ir ļoti labs. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kas nav brīvi, lai realizētu to ideālismu, pie kura cenšamies atgriezties.»
No mākslas iztīrītie
Kas ir tās vērtības, pie kurām tomēr gribas atgriezties? Pie saiknes ar kontekstu mākslā - uzskaitīt sāk mākslinieks. «Istabas tīrīšanas procesi» nozīmējot to, ka no mākslas, iespējams, tiks iztīrīti tie, kas strādājuši ārēju, piemēram, finansiālu, nevis iekšēju motīvu vadīti. Arī pie saiknes ar sabiedrību, jo «kā mākslinieks es jūtos pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, un mans uzdevums ir atspoguļot vēsturisko gaitu zemtekstā». «Māksliniekam jāatbalsojas. Tikai tad viņš var būt aktuāls, laikmetīgs, latvisks, ja atspoguļo vidi, ar kuru saskaras, par kuru domā,» saka K. Ģelzis. «Un cerams, ka radošiem cilvēkiem bijusi pietiekami bagāta pieredze, lai izdarītu secinājumus brīdī, kad jāsavelkas kvintesencē. Es cerīgi skatos uz to, kas tuvākajos gados notiks kultūrā, jaunradē. Vērtības radīsies. No valstiskā viedokļa gan nekas spožs nespīd.» Mākslīgais miers turpinās? «Mieru mēs mākam saglabāt. Bet tas, kas mums, lielajam vairumam, iekšā vārās, var nākt uz āru. Tieši to es gribu parādīt darbos - kā deg kūdra. Būtu labi, ja mežs tomēr neaizdegtos.»