Tieši tāpēc Teiču apkārtne ir vieta, kur ērti veikt dzērvju monitoringu, un ornitologi to arī dara jau vairākus gadus, vienlaikus fiksējot un izpētot arī citas sugas, kas mīt specifiskās dzīvotnes teritorijā.
Putnumīļu iecienīts
Dzērves ir piesardzīgi un bailīgi putni, lai arī pēdējo gadu laikā to skaits ievērojami pieaudzis, stāsta ornitologs Andris Avotiņš. Ornitologi katru rudeni veic dzērvju skaitīšanu, rīta agrumā nostājoties dažādās vietās visapkārt purvam. Izmantota tiek arī informācija no novērošanas kamerām skatu torņos. Ja pirms 10 gadiem tika saskaitīti 5000 dzērvju, tad pērn - 15 000. Šajā rītā Andris viens pats stundas laikā saskaitījis ap 1700 dzērvju! Dabas baudītājiem tagad ir lieliska iespēja Murmastienes laukos apskatīt šos putnus. Ja ir binoklis, vērot būs laime pilnīga, bet iespaidīgi skati garantēti arī entuziastam ar neapbruņotu aci. Lauksaimnieki gan nav tik sajūsmināti, jo dzērves mēdz apēst ziemājus - viens otrs gatavs pamest silto gultu un drēgnā rītā traukties putnus baidīt prom.
Teičos patīk arī citu sugu putniem. «Reizēm purva ezeri ir pilni ar zosīm tā, ka ūdeni nevar redzēt,» joko Dabas aizsardzības pārvaldes dabas aizsardzības vecākais speciālists Dainis Tučs. Dzērvēm nemaz nav izdevīgi, tomēr Teiču purva unikalitātei gan nāk par labu, ka purvā ligzdo klinšu ērglis. Šis putns ir veikls mednieks un, spriežot pēc pētnieku atrastajām atliekām ligzdās, barībai nesmādē lapsas, jenotsuņus, kaijas, pat dzērves un vilcēnus. «Savulaik šeit mitinājušies krietni vairāk ērgļu. Kad to skaits strauji samazinājās, bijušas aizdomas, ka malu mednieki tos medī trofeju dēļ. XX gadsimta vidū un otrajā pusē medniekiem un mežsargiem ir pat izmaksātas prēmijas par plēsīgo putnu medībām. Lai ērgļiem saglabātu piemērotu vidi ar nošķirtību un iespēju mainīt ligzdas, speciāli putniem ir izgatavotas mākslīgas platformas, uz kurām būvēt mājokļus. Neskatoties uz daudzajiem pētījumiem, ligzdošanas vietu nomaiņas nepieciešamība nav pilnībā izskaidrota, viens no pieņēmumiem ir parazītu invāzijas iespējamības samazināšana,» kādai tūristu grupai stāsta Žanete Beča. Daļai Teiču rezervāta ir stingrā lieguma statuss, un ziņkārīgajiem par apmeklējumu draud bargi sodi, taču noteiktas vietas ar Dabas aizsardzības pārvaldes atļauju interesentiem ir pieejamas no 1. jūnija līdz 31. oktobrim, lai netraucētu putniem ligzdošanas laikā - plēsīgie putni ligzdošanu sāk vēl pirms ziemas.
Reto sugu krātuve
Teiču purvs, kā vairums Latvijas purvu, ir meliorācijas ietekmēts, tomēr cilvēka darbība to ir skārusi salīdzinoši maz. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ šeit ligzdo virs 200 dažādu putnu sugu, no kurām aptuveni 70 ir Latvijā aizsargājamas, bet aptuveni 50 - Eiropā, tajā skaitā tādas, kas ir jūtīgas pret cilvēka klātbūtnes radīto traucējumu. Teiču dabas rezervāta logotipā ir melnkakla gārgale. Visticamāk, šī ir pēdējā vieta, kur suga Latvijā ligzdojusi. Putns, kas simbolizē dabas neskartību, ir arī viens no klimata pārmaiņu simboliem - sugas zinātniskais nosaukums Gavia arctica liecina par saistību ar arktiskajiem - ziemeļu purvu - reģioniem. Interesants ir fakts, ka putns ir spējīgs ienirt ūdenī līdz pat septiņu metru dziļumam ar atvērtām acīm. Teiču purva apkārtnē ir saglabājušies vieni no lielākajiem rubeņu riestiem Latvijā - 30-100 riestojošu gaiļu vēl XX gadsimta vidū bija ierasta lauku ainavas sastāvdaļa pavasaros, tomēr šobrīd vidējais riesta izmērs citur valstī ir vien ap pieciem gaiļiem. Tagad ir laiks, kad Murmastienes pļavās var dzirdēt rubeņu riestu dziesmas, kas rudenī tiek iemēģinātas, lai pa īstam liktu lietā pavasarī. Purvā dzīvo arī medņi, kuru riestošanas vietu dēļ netika atjaunota purva laipa no Siksalas, kas vedusi pāri purvam no Mētrienas uz Murmastienes pusi. Ir mainīts takas maršruts, un gida pavadībā iespējams izstaigāt trīs kilometrus garo Sildu taku, purvam piebraucot no Mētrienas puses.
Cilvēki purva vidū
No Murmastienes var iebraukt Teiču purva pašā viducī - Siksalā, kas zināma kā sena krievu vecticībnieku dzīves vieta. Vecticībnieki šo grūti pieejamo salu izvēlējušies XVII gadsimtā, bēgdami no ticības vajātājiem Krievijā. «Šeit agrāk dzīvojušas pat 20 un vairāk ģimeņu - gan krievu, gan arī latviešu. Senākos laikos visas saimniecības labi sadzīvojušas, rīkojot kopīgas talkas un turot kopēju zirgu,» pastāsta Žanete. «Dzīvniekiem atgadījušās arī nelaimes, kad tie pārāk agri iejūgti kamanās, lai no purva salas nokļūtu uz tuvāko ciemu, bet ledus nav izturējis un zirgs noslīcis akacī.» Tagad šajā nošķirtajā vietā palikuši vien vecticībnieku kapi, jo vecie iemītnieki aizgājuši aizsaulē, bet jaunie izklīduši pasaulē, šad tad vasaras sezonā fragmentāri apkopjot vien pāris saimniecību. Vecticībnieku tradīcijas izzudušas līdz ar cilvēkiem 90. gadu sākumā.
Par salas savrupumu liecina arī vietējo noslēgtie raksturi. Skolotājas Lidijas Radiņas saimniecība ir vienīgā, kurā uz salas kāds mitinās pastāvīgi visu cauru gadu. Lidija, kas uz salas dzīvojusi bērnībā un atgriezusies, aiziedama pensijā, uz interviju nav pierunājama, bet iznāk pagalmā apsveicināties. Tieši pie Lidijas mājām atrodas vecticībnieku kapi, no kuriem paveras ainavisks, Latgalei raksturīgs skats ar kapu kopiņām pie paša krasta. Ik pa laikam salā ierodas arī tūristi, un kapi ir viena no apskates vietām, tāpēc Lidijas tante ir novilkusi zilu lenti apkārt savai saimniecības daļai, lai ziņkārīgie nenāktu un netraucētu viņas bitēm. Bet viņa ir priecīga, ja kāds piestāj un iegādājas medu. No mājām, kurās uzauga Lidija, vairs palikušas tikai drupas, tāpēc, sajutusi aicinājumu atgriezties uz salas, Lidija iegādājās namiņu, ko drīzāk varētu saukt par būdiņu. Īpašumā bijusi arī pirtiņa, kas nodegusi. Tolaik šeit vēl dzīvojušas vairākas krievu ģimenes. Tagad vecie nomiruši, jaunie aizbraukuši. Dažās mājās rosība notiekot tikai nedēļas nogalēs, kad atbrauc mantinieki.
Sviestmaizes nebaltām dienām
Pēc salas apmeklējuma dodamies ārā no purva pa atjaunotu veco ceļu, kas vairākus kilometrus ved ārā no Siksalas. Abās pusēs tam purvs, kurā šur tur vīd taciņas. Esmu neizpratnē - kas nu tā par slēgto teritoriju, ja ogotāji šādi izpēdojuši? Dainis skaidro, ka tās esot nevis cilvēku, bet vilku takas. Teičos esot manītas arī lāča pēdas un midzenis tepat Siksalas vienā malā, kas vēl vairāk apstiprina pārliecību, ka purva salās var dzīvot tikai cilvēki ar stipru raksturu! Arī Dainim, kam purvs ir ikdiena un darba rutīna, ir respekts pret šo vietu. «Pavasarī veicām putnu uzskaiti, un, aizrāvies ar uzdevumu, lēkāju starp akačiem un saliņām, līdz sapratu, ka esmu iegājis purvā tik dziļi, ka vairs nezinu, kā ārā tikt. Tad vietām četrrāpus līdu, lai svars izlīdzinātos un kājas neiegrimtu pārāk dziļi,» atceras Dainis. Teiču purvs ir viens no lielākajiem, senākajiem un līdz ar to dziļākajiem visā Baltijā. Vietām pat līdz 9-12 metriem! Labāk neriskēt un vienmēr doties purvā vismaz divatā, lai būtu, kas sniedz palīdzīgu roku. Dainis zina stāstīt gadījumu, kad kāda tantiņa vairākas dienas palikusi purvā, kamēr atrasta un ar helikopteru evakuēta. Tāpēc Dainis joko, ka, purvā ejot, vienmēr vajag paņemt līdzi sviestmaizes vismaz pāris dienām!