Durvis ir vaļā. Eleonora Nagle mūs jau ir gaidījusi - kā solījusi, ar īpaši gardu latgaliešu ēdienu - pašceptām kartupeļu pankūciņām. Ienākot šaurajā gaitenītī valda krēsla, bet aiz stūra no virtuves viņa mums priecīgi māj. Jau pēc pāris mirkļiem uz grīdas sēdošā pensijas vecuma sieviete, kurai visapkārt turpat uz grīdas aizsniedzamā attālumā salikti visi sadzīvei nepieciešamie piederumi, sākot no matu ķemmes un mobilā tālruņa, beidzot ar karotēm, dakšiņām, traukiem ēdiena gatavošanai, mūs satrieks, liekot sirdij nodrebēt skumjās, līdzjūtībā un neizpratnē - kā gan šādi iespējams dzīvot daudzus jo daudzus gadus?!
«Bet es negribu uz pansionātu! Es tur neiešu ne par ko!» šerpi paziņo Eleonora Nagle. 1990. gadā viņa pārcietusi insultu, tagad ir 1. grupas invalīde, sirgst arī ar 1. tipa cukura diabētu. Viņa ir pilnīgi viena!
Pasaule caur televizoru
Dzīvesbiedrs Voldemārs, ar kuru kopā savulaik nodzīvoti 35 gadi, jau viņsaulē. Tieši viņš bijis tas, kurš vairākus gadus ar pacietību un mīlestību kopis sievu pēc insulta. Tolaik Eleonora skumjās prātojusi - ko darīs, ja vīra nebūs? Pirmie gadi pēc insulta bijuši sevišķi grūti. Dzīvesbiedrs mierinājis, ka blakus būšot vienmēr, kaut arī viņa māsas, ar kurām Norai nav labu attiecību, visādi centušās pierunāt atteikties no šīm pašaizliedzīgajām rūpēm.
Bet kādā melnā dienā dzīvesbiedrs cietis avārijā. Viņš izdzīvojis, tomēr drīz smagi saslimis. Aizgājis pirmais. Bērnu Eleonoras un Voldemāra laulībā nebija. Tagad nav arī tādu tuvinieku, kas vēlētos Noru balstīt - pat ne emocionāli. «Bet es ar visu tieku galā pati!» braši iesaucas Noras kundze. Jā, viņa tiek galā - ņem rokā slotaskātu, kas ir palīgs dažādu sadzīves priekšmetu aizsniegšanai un pārbīdīšanai, un virzās pa mazo vienistabas dzīvoklīti... rāpus. Gadiem ilgi tas Norai ir vienīgais iespējamais pārvietošanās veids, ja neviens citādi nepalīdz.
Turklāt arī roka - viena ir nekustīga... Viss, ko invalīde spēj paveikt, ir paveicams rāpus, atbalstoties ar otru kustīgo roku. Nora negrib stāstīt par pirmajos gados pēc insulta pārdzīvotajām grūtībām, to uzzinu no viņas paziņām, kuri savu iespēju robežās nāk kundzi apciemot. «Vientulība, tā patiesībā mana lielākā problēma. Dikti gribas ar kādu parunāties, jo pēc horoskopa esmu Strēlnieks - ļoti sabiedriska un komunikabla,» atzīstas Nora. Ja neviena cita nav, viņa runājoties ar saviem diviem kaķiem. Kaķi ir labi kopti, sterilizēti un ēd vidējās klases sauso barību. Par dzīvniekiem Noriņa ļoti rūpējas, kaut Pičuks šad tad «sadodot saimniecei ar ķepu pa galvu». Bet par to Nora nosmej vien.
Viņas optimisms un dzīvesspars ir cieņas un apbrīnas vērti! «Pasaule manā mājā ienāk caur televizoru, tā uzzinu daudz jauna un noderīga, piedalos dažādās akcijās. Bet ir arī labi cilvēki, kuri apciemo. Gribētos tādus savās mājās redzēt biežāk,» nopūšas Nora.
Domā, ka bagāta
Norai patīk kulinārija - gatavot ēdienus, uzņemt un uzcienāt ciemiņus. Savulaik viņa gatavojusi uz parastās plīts, sēžot uz grīdas, bet karstais ēdiens brīžiem kritis uz galvas. Reiz applaucējusies. Tad gan, skatoties televīzijas raidījumu, uzzinājusi, ka ir tādas iespējas - sazinājusies ar Rīgas domi, panākusi līdzekļus, ko piešķir invalīdu mājokļu remontiem. Pārtaisīta vannas istaba. Tagad tajā ir zemā duša ar grīdā izveidotu speciālu noteku. Arī virtuves izlietne tagad novietota zemu, lai var tikt klāt. Jauno plītiņu, savam stāvoklim atbilstoši aizsniedzamu, Nora iegādājusies pati.
«Man tiešām gandarījums, kad ciemiņiem garšo! Un es ēdu veselīgi, cenšos uzturā nelietot sāli,» mums pasniegtās pusdienas paslavē Nora. Bet kā gan viņa sarīvē kartupeļus? Nora rāda - pavisam vienkārši - kartupeļu rīvi atbalsta pret kāju un dūšīgi rīvē ar vienīgo veselo roku.
Grūti noticēt - cik stipram savā raksturā un pārliecinātam optimismā ir jābūt cilvēkam, lai šādā dzīves posmā nezaudētu dūšu? Bet Nora ne mirkli to nezaudē. «Kad ir nauda, dzīvoju uz pilnu katušku!» viņa lepni teic. Kad naudiņa iztērēta, tad iztiek bez tās. Tā vienkārši. «Daudzi, kas te nākuši palīdzēt, arī sociālie darbinieki, kuri nāk uzkopt divreiz nedēļā, domā, ka man zem matrača milzu nauda, kaudze briljantu, cenšas apkrāpt. Arī dziednieki mēģinājuši apkrāpt - lai tik maksājot, visas kaites man izārstēšot. Ne nu izārstēja, nekā. Es bagāta gan neesmu, iztieku no valsts piešķirtiem līdzekļiem,» skaidro Nora. Tomēr ik pa laikam saviem draugiem viņa mēdzot sarīkot svētkus. «Izdomāju - jāaizved draugi uz Carnikavu, uz nēģu svētkiem. Sarunāju transportu, un visi aizbraucām ar`! Nēģus vēl kaimiņiem, pensionāru pārim, atvedu, kuri šad tad ienāk mani apraudzīt.»
Bet kā Nora, kuras dzīvoklī nav invalīdu ratiņu, tiek ārā no mājas? Viņa stāsta, ka vecie ratiņi salūzuši, bet uz jaunajiem jāstāv pāris gadu garā rindā. Tāpēc pasūtot speciālo transportu, kas aprīkots ar invalīdu ratiņiem, pati par to arī maksājot. Atnākot braši puiši, aiznesot Noru uz mašīnu, un viņa dodas, kur sirds kāro! «Vai pansionātā es varētu dzīvot tā, kā gribu? Nevarētu! Tas būtu kā cietumā. Bet šādi es varu darīt, ko gribu. Nesen biju teātrī, noskatījos izrādi Odesa. Mans mīļākais aktieris gan ir Edmunds Freibergs,» stāsta Eleonora Nagle.
Dzīve ir jāsvin
Norai daudzi jo daudzi teikuši, lai dodas uz pansionātu, tur vismaz varēšot vadīt cilvēka cienīgu dzīvi, tur būšot labāk. Tomēr pansionāts Norai šķiet pats briesmīgākais, kas var būt dzīvē. «Reiz vīra radinieces mēģināja pierunāt - varēšu pansionātā sēdēt uz soliņa kopā ar tantiņām baltos lakatiņos un runāties. Tad gan radiniecēm uzbrēcu, lai pašas iet pasēdēt baltajos lakatiņos!» nikna kļūt Eleonora.
Brīvība izvēlē, kā vadīt dzīvi, Noras kundzei svarīgāka par visu. Kad invalīde sāk uzskaitīt tālās zemes, kur pēdējos gados pabijusi, no pārsteiguma aizraujas elpa. Patiesi? Nevar būt!
Tomēr var gan! «Izdomāju, ka ar prāmi jālaiž uz Stokholmu. Noorganizēju sev pavadoņus - paziņu ģimenīti, un aizbraucām arī!» Bet pirmais ceļojums bijis uz Londonu. Nora ratiņos piepildījusi arī senu sapni apskatīt Romā Vatikānu, bijusi Parīzē, nu sapņo ar kādu pavadoni aizbraukt uz Izraēlu. Ārzemēs viņa jūtoties labāk kaut vai tāpēc, ka tur invalīdi ratiņkrēslos uz ielas nav retums. Tikmēr viņas kāpņu laukumā invalīdu nobrauktuvi gan neviens nesolot izbūvēt. «Pašvaldībai vajadzētu iedalīt vairāk līdzekļu, lai tādi kā es varētu kaut kur aizbraukt. Un es negrasos skumt viena ar slotaskātu. Dzīve ir jāsvin,» uzskata 69 gadus vecā kundze. Novembrī viņa svinēs apaļus septiņdesmit.