Vai vismaz velkamies stipri iepakaļus. Tam gan nav nekāda sakara ar mūsu ieslīgšanu pašu izraisītā morālā, politiskā un finansiālā krīzē. Tam nav sakara arī ar nabadzību un nespēju divdesmit gados atgūt piecdesmit gados zaudēto. Taču tam gan ir sakars ar domāšanu un gribēšanu. Nabadzība neliedz saskatīt apvārsni un tiekties tālāk par to. Ne vienmēr nabadzībai ir jāiet kopsolī ar tumsonību.
Latvijas valsts, tāpat kā citas ANO un Eiropas Savienības dalībvalstis, protams, ar savu pozīciju ir pārstāvēta konferencē Kopenhāgenā. Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvija nav no tām lielajām piesārņotājām, tāpēc mums nebūs jānes pārāk lieli upuri, lai iekļautos jaunajā pasaules valstu līgumā, kas top planētas pasargāšanai no globālās sasilšanas sekām. Tiktāl oficiālā līmenī viss būtu kārtībā. Un tur tas arī paliek - oficiālā līmenī tik, cik no mums paģēr dalība ES, vai dažu entuziastu grupiņu pārziņā.
Lai gan atrodos šobrīd ārpus Latvijas, saziņas līdzekļos sekoju līdzi dzimtenē notiekošajam un mani pārsteidza sabiedriskās diskusijas praktiska neesamība Latvijā pirms Kopenhāgenas klimata konferences. It kā tas uz mums neattiektos, it kā mēs dzīvotu ārpus šīs planētas. Apdullinošs pretstats tam, kas notika citviet Eiropā. Francijā konferences gaidās pat interjera žurnāli iznāca pieskaņoti videi draudzīgam dzīvesveidam un zaļajām tehnoloģijām. Nemaz nerunājot par konferences uzņēmējvalsti Dāniju.
Dānija ir godam pelnījusi pie sevis uzņemt vēsturisko pasākumu, jo tai ir, ar ko viesiem lepoties - par videi draudzīgu saimniekošanu un dzīvošanu tā sākusi domāt jau pirms vairākām desmitgadēm, un, 25 gados Dānijas ekonomikai augot par 75%, enerģijas patēriņš saglabājies teju nemainīgs. Kopš 1990.gada tai izdevies pat par 13% samazināt CO2 izmešu daudzumu. Aktīva enerģētikas politika šai ziemeļvalstij ļāvusi samazināt atkarību no fosilā kurināmā vienlaikus ar dabas saudzēšanu. Arī dāņu uzņēmēji bijuši gana aktīvi, agri izmantojot neizbēgamās pārmaiņas tirgū un pievēršoties zaļo tehnoloģiju un produktu attīstībai.
Jau pagājušā gadsimta 70.gados Dānija bija starp vēja enerģijas izmantošanas celmlaužiem, un šodien teju puse no pasaules vēja turbīnām ir mazās Dānijas uzņēmumos ražotas. Dāņu kompānijas joprojām ir pasaules tirgus līderes vēja enerģijas tehnoloģijās. Pēdējā desmitgadē Dānijas enerģijas tehnoloģiju un iekārtu eksports trīskāršojies, pārspējot citas eksporta nozares. Pērn tas sasniedzis 7,2% no visa eksporta.
Dānijas valdība bijusi arī pirmā pasaulē, 2007.gadā izveidojot Klimata un enerģijas ministriju ar mērķi veicināt zaļākas un ilgtspējīgākas sabiedrības attīstību. Šoruden Dānijas valdība nākusi klajā ar biznesa klimata stratēģiju, kuras mērķis ir nodrošināt, lai dāņu uzņēmumi izmanto klimata pārmaiņu izaicinājumus kā dzinējspēku biznesa izaugsmei.
Jaunākie statistikas dati vēsta, ka, neraugoties uz recesiju, Dānijas ekoloģiskās pārtikas eksports pērn audzis par 40%. Vēl gadu iepriekš tas bija sasniedzis rekordlielu - 73% - pieaugumu, bet kopumā kopš 2003.gada tas audzis par 176%. Paši atzīst, ka veiksmes pamatā ir profesionāla pārdošana.
Kā liecina informācija mūsu pašu Vides ministrijas mājaslapā, Dānija ir arī starp tām vadošajām ES valstīm, kur zaļā iepirkuma rādītājs sasniedz 50-70%. «Latvijā zaļais iepirkums līdz šim nav bijis populārs: tikai 20% no visiem iepirkumiem 2006.gadā reģistrēta vides nosacījumu iekļaušana iepirkumu dokumentācijā,» citāts no ministrijas mājaslapas.
Var likties, ka krīze nav īstais brīdis, kad domāt par tādām šķietami ekstravagantām lietām. Tomēr uzskatu, ka šis ir ne vien īstais brīdis, bet arī pēdējais laiks, kad sākt par to domāt, lai saglabātu jebkādu konkurētspēju modernajā pasaulē. Mūsu tuvākie kaimiņi Baltijas jūras otrā krastā un citviet ES iet Dānijas pēdās straujāk, nekā mēs domājam. Tas būtu jāpatur prātā vēlētājiem, kad rudenī vētīs partiju programmas un politiķu darbus pirms Saeimas vēlēšanām.
Taču arī katram pašam būtu jāpadomā par savu artavu kopējā katlā un savu pienesumu planētas glābšanai. Treknajos gados esam būvējuši, pirkuši un pārdevuši arvien lielākas mājas. Apbūvējuši mežus un pļavas, par infrastruktūru nedomājot, tādēļ komplektā mājai katram ģimenes loceklim vēl pa mašīnai iegādāts, lai no meža izkultos. Kā tādā riņķa dancī, kur tēriņiem gals nav saskatāms.
«Dzīvosim zaļi!» liekas nodeldēts sauklis un dažam labam varbūt saistās tikai ar vides aktīvistu ekstremāli zaļu dzīvesveidu bez mūsdienīgām ērtībām, taču šim teicienam ir arī cita nozīme - latviešu dzīvesziņā dzīvot zaļi nozīmē dzīvot arī labi un pārtikuši. Dānijas un citu attīstīto valstu piemērs rāda, ka šīs lietas tiešām neizslēdz viena otru. Vai tad mēs to sev nenovēlam?