Lai nu kā ir gājis, par 4. maiju man ir tikai pozitīvas emocijas. Ja runā par pirmo gadu pēc valsts neatkarības atjaunošanas, man ir jautāts, vai es kā premjers, ņemot vērā šodienas pieredzi, būtu darījis ko citādi. Man liekas, ka šī uzkrātā pieredze mums būtu tikai traucējusi.
Būtu bailīgāk?
Nuja. Jāņem vērā, ka mēs vienlaicīgi īstenojām divas reformas, varētu pat tās saukt par revolūcijām. Pirmā - politiskā, konstitucionālā. Mēs de facto gājām ārā no pasaules otrās spēcīgākās lielvalsts! Bez militāriem resursiem, bez saviem resursiem vispār! Otrā - ekonomiskā. Ja runā par pirmo, var teikt, ka tā tika veikta tuvu ideālajam variantam. Protams, jānoliec galva to cilvēku piemiņai, kuri gāja bojā, tomēr salīdzinoši upuru bija ļoti maz, šī revolūcija notika miermīlīgā ceļā. Kas attiecas uz ekonomiku...
Atvainojos, ka pārtraucu, bet premjers Dombrovskis intervijā Dienai saka, ka varbūt tā laika politiķi pārāk paļāvās uz liberālo ekonomistu grāmatām, ka varbūt vajadzēja saglabāt rūpniecības uzņēmumus...
Dombrovska kungs pieder pie citas paaudzes, no kuras viedokļa daudzas lietas šķiet vienkāršākas, nekā tās patiesībā bija. Es esmu dzirdējis šīs tēzes, ka valstij vajadzējis vairāk regulēt ekonomiskos procesus, bet nelaime ir tā, ka regulēt var tikai tirgus apstākļos, bet mums jau tolaik tirgus nebija. Izklausās paradoksāli? Kas ir kapitālisms, brīvais tirgus? Privātīpašums un brīvība ar šo īpašumu rīkoties, noteikt cenas utt. Lai kaut ko regulētu, vispirms tas kaut kas ir jārada. Grieķijā valsts regulēja, t. i., valsts sektors bija 75% no IKP. Un? Latvenergo ir valsts uzņēmums, Latvijas pasts arī, vai man tagad sākt uzskaitīt problēmas šajos uzņēmumos?
Ja vērtē šos 22 gadus kopumā - kas mums nav izdevies?
Cik latviski - sākt ar slikto... Tas mums, man šķiet, ir no vāciešiem - šis paškritiskums... Nav izdevies panākt, lai nav tik lielas plaisas starp tiem, kuri izmantoja iespēju un kļuva stāvus bagāti, un tiem, kuri neizmantoja - objektīvu vai subjektīvu iemeslu dēļ. Cilvēki to izjūt un atgādina visdažādākajās grupās un slāņos. Jo izejas punkts 90. gadu sākumā visiem bija samērā līdzīgs, bet, redz, kāda plaisa izveidojusies. Un šīs krīzes, kas mūs piemeklē ik pēc pieciem gadiem, traucē izdarīt korekcijas. Otra lieta, kas man dara bažas... Redziet, kad mēs stājāmies Eiropas Savienībā, likās pašsaprotami, ka tas palielinās noieta tirgu. Nu kā - 450 miljonu! Bet tirgus palielinās tikai tiem, kuri savu preci vai pakalpojumu eksportē. Taču, ja jūs strādājat iekšējam tirgum, tirgus jums sašaurinās. Gan tāpēc, ka jākonkurē ar importu, gan tāpēc, ka aizbrauc daļa potenciālo pircēju vai strādājošo, kuri teorētiski varētu piedalīties jūsu preces konkurētspējas uzlabošanā. Kaut kā daudzi mūsu politiķi un ekonomisti šo lietu palaida garām... Diemžēl te valsts iejaukšanās, voluntāri lēmumi neko nedos, ir jāiet cauri pietiekami ilgam, nepatīkamam izaugsmes procesam. Kamēr nonākam, piemēram, līdz Ziemeļitālijas situācijai, kur veiksmīgi darbojas gan uz eksportu orientēti uzņēmumi, gan nelieli nišas uzņēmumi vietējam tirgum.
Šādā laikus nepamanīto lietu kontekstā - vai arī eirozonā mūs gaida kādi zemūdens akmeņi?
Neapšaubāmi. Pirmkārt, zūd tāds instruments kā devalvācija, kas ir ļoti slikts instruments, tomēr dziļas ekonomiskās krīzes gadījumā tas ir variants. Otrkārt, kā liecina Igaunijas, Slovēnijas un Slovākijas piemērs, pievienošanās eiro nozīmē cenu celšanos bez automātiskas algu paaugstināšanās.
Bet vai vispār ir vērts stāties eirozonā, kuru plosa tik nopietnas problēmas? Varbūt ir vērts pagaidīt?
Ir tā - ja skatās iestāšanās kritērijus, mums tas laika logs, ja mēs vispār gribam iestāties, ir diezgan šaurs, un tas ir jāizmanto - vēlāk būs krietni grūtāk visus tos kritērijus ievērot. Cita lieta, ka rodas sajūta, ka patiesībā mūs eirozonā sevišķi negaida. Nevis specifiski kaut kādu mūsu trūkumu dēļ, bet... Iedomājieties - jūs ar pamatīgām injekcijām esat kaut cik stabilizējis pacienta veselības stāvokli, bet tas joprojām ir nestabils. Dabiski, jums nav dižas vēlēšanās saskarties vēl ar kādiem simptomiem un kaitēm. Taču, ja cilvēciski to var saprast, tas tomēr nav godīgi, ka tagad ar tiem kritērijiem manipulē: parāda līmeni rēķina pēc vienām dalībvalstīm, inflācijas - pēc citām...
Intervēja Andrejs Panteļējevs, sagatavoja Māris Zanders