Tas, kas notika Kipras gadījumā, vispirms parāda to, cik eiro zonā samocīti ir lēmumu pieņemšanas procesi. Ikreiz, kad jāglābj kāda eiro zonas valsts, tas nenotiek kaut cik sistēmiskā formā, jo zonas valstis nevar vienoties par noteikumiem. Tas savukārt izriet no zonas valstu atšķirīgajām interesēm - Vācijai savas, Francijai savas utt.
Bet varbūt vienota modeļa objektīvi nevar būt, jo gadījumi ir pārāk atšķirīgi?
Var jau būt, tomēr jāuzsver, ka Kipras problēmām nevajadzēja būt tādam it kā pārsteigumam, kas pārsteidz nesagatavotus. Kipra jau iestājās eiro zonā ar visu savu, atvainojos, krievu ofšoru naudas biznesu, visi to zināja, ieskaitot Eiropas Centrālo banku!
Tad jautājums ir, kāpēc Kipru uzņēma?
No Kipras iekšējās ekonomiskās politikas viedokļa nav jau nekas slikts, ka tā nodarbojas ar šo ārzonu apkalpošanas biznesu. Pirms iestāšanās eiro zonā Kipra strikti nodalīja bankas, kas darbojas valstī, no tām, kas darbojas ar šiem ārzonu aktīviem. Kipras kļūda bija tā, ka pēc iestāšanās tā pieņēma, ka eiro zona ir vienotāka, ka nekas slikts nevar atgadīties. Rezultātā šie ieguldījumi Grieķijas vērtspapīros ar visām no tā izrietošajām sekām. Kiprai likās: Grieķija ir eiro zonā, mēs esam eiro zonā, kādas gan problēmas?
Teicāt - kamēr ārzonu apkalpošanas bizness Kiprā bija nodalīts no iekšējā finanšu tirgus, tas bija jēdzīgi. Mūsu banku lobiji arī saka, ka tā nerezidentu nauda nav tik bīstama, jo Latvijas ekonomikā neuzkavējas - tiek ieguldīta citu valstu vērtspapīros utt.
Manā skatījumā, šī prakse ir ļoti bīstama. Visa šī uzturēšanās atļauju tirgošana...
Stop. Ja neskaita to, ka šādi zināmā segmentā tiek uzturētas augstas cenas nekustamajiem īpašumiem, kur bīstamība?
Protams, tomēr mēs it kā aizmirstam, ka nerezidentu - uzņēmēju veiksme nav akmenī cirsta. Krievija jau salīdzinoši nesen - 1997.-1998. gadā - piedzīvoja krīzi. Šobrīd mūsu kaimiņvalstij klājas gluži labi, bet riski ir pietiekami lieli - naftas cenu kritums utt. Un krīze valsts budžetā ļoti tieši ietekmē konkrētās valsts uzņēmēju stāvokli. Mums to tik ļoti vajag - būt atkarīgiem no procesiem, kurus nevaram ietekmēt? Pakļaut sevi tik lielam riskam apmaiņā pret relatīvi mazu naudiņu? Nu, var jau lasīt no zemes santīmus ceļu ruļļa priekšā, bet ja nu tas izkustas? Turklāt - kurš jums teica, ka nekustamo īpašumu iegādē netiek piesaistīti mūsu banku līdzekļi, ka tie pircēji pilnībā nomaksā ar savu naudu?
Jūs esat pazīstams ar skeptisko attieksmi pret Latvijas iestāšanos eiro zonā. Tomēr lietas rit savu gaitu, pieņemsim, ka Latvija nākamgad būs eiro zonā. Kādas būs mūsu iespējas savas intereses aizstāvēt? Ko mums vajadzētu savlaicīgi apjēgt un sagatavoties?
Domāju, ka tas būs ļoti sarežģīti. Mēs redzam, ka nu jau sestā eiro zonas valsts - Slovēnija, attīstītākā no Austrumeiropas valstīm - ir tuvu tam, ka tai jālūdz finansiālā palīdzība. Proti, eiro zonas problēma ir tā, ka tā nepiedod kļūdas - tikko tu nokļūdies, pret tevi kā valsti ir vesels vilnis...
Varbūt vairāk jādomā, kā izvairīties no kļūdām?
Kļūdīties ir cilvēkiem raksturīgi, un tajā nav nekā ārkārtēja. Svarīgi, lai tev ir iespēja šīs kļūdas labot, un vienotā valūtas zona tādā formā, kādā tā pastāv, šo iespēju nedod.
Skarbi, un tomēr - kam Latvijai kā jaunai eiro zonas valstij būtu jāpievērš uzmanība, lai mazinātu kļūdu iespēju?
Būtiski ir saprast, ka pirmie gadi pēc iestāšanās eiro zonā ir visnotaļ optimistiski, ieplūst kāda papildu nauda, pirmie gadi ir kā medusmēnesis. Problēmas var parādīties 5-7 gadus vēlāk. Šo problēmu būtība ir tā, ka salīdzinoši palielinās cenas, ja vēlaties, izlīdzinās cenas ar turīgākām valstīm, savukārt tas agri vai vēlu ietekmē jūsu ražotāju pašizmaksu. Citiem vārdiem sakot, nabadzīgajām valstīm, pievienojoties eiro zonai, ir risks, ka pēc kāda laika to ražotāji zaudē konkurētspēju. Tas, starp citu, notika Grieķijā.
Un ko te var darīt?
Var mēģināt uzbūvēt ļoti stipru ražojošo sektoru. Savukārt, lai to izdarītu, ir nepieciešama plaša finansējuma rūpniecībai pieejamība. Savukārt tas nav iespējams bez apzinātas valsts politikas. Ja paskatāmies uz Vāciju, tad redzam, ka šīs valsts banku sektorā dominē valstij, pašvaldībām piederošās finanšu institūcijas, kas šādus kredītresursus var sniegt.
Tomēr arī šādā gadījumā ir nepieciešama ļoti filigrāna pieeja - iedod lēto finansējumu tieši tiem ražotājiem, kuriem efektivitātes kāpums var apsteigt izmaksu kāpumu. Nav jēgas finansēt kaut ko tikai tāpēc, ka tas saucas «rūpniecība».
Piekrītu, uzdevums ir sarežģīts, tomēr tas ir virziens, kurā var mēģināt - saprotot, ka kļūdas būs - strādāt. Turklāt konkurētspēja nozīmē ne tikai kredītresursu pieejamību, bet izglītības sistēmas līmeni utt.
Izspēlējam citu variantu - Latvija nesaņem uzaicinājumu iestāties. Jums kā eiroskeptiķim lieli prieki, bet vai jums neliekas, ka tad gan būs ziepes - mums nav plāna B šādam gadījumam?
Esmu dzirdējis, ka Latvijā, kas nav eiro zonā, esot visātrāk augošā ekonomika Eiropā. Ja bez ironijas - tad kur būtu problēma? Turpinām esošo sistēmu. Ja jums ir sava valūta, jums ir lielākas iespējas. Kaut vai jautājumos, par kuriem pirmīt runājām - mēs šobrīd, ja vien gribam, varam ierobežot nerezidentu naudas lomu, savukārt eiro zonā šādu instrumentu nebūs. Gribu arī atgādināt, ka Eiropai ekonomikas veiksmīgākie bija 40.-60. gadi pagājušajā gadsimtā. Kad Eiropas valstīm bija savas valūtas, piesaistītas kādai citai valūtai. Eiropas veiksmes pamatā bija šī elastīgā sistēma, kas sekmīgi ļāva krīzes gadījumā kursu pamainīt.
Vai jūs pārāk lielu vainu neuzliekat tieši eiro? Varbūt vienkārši kaut kas šķībi «aizgāja» Eiropas ekonomikās strukturāli?
Eiro neļauj šo «šķībumu» labot.
Briti nav eiro, bet viņu ekonomikā ir pamatīgas problēmas.
Taisnība gan... Tomēr britiem savulaik bija izvēle: būt ļoti taupīgiem vai stimulēt ekonomiku. Viņi izvēlējās pirmo variantu un savas problēmas tikai padziļināja. Tomēr, cik saprotu, nu valdošās aprindas sāk sliekties otrā varianta virzienā. Respektīvi, piekrītu, ka briti paši sev iešāva kājā, bet viņiem vismaz ir iespēja situāciju labot.
Varbūt jācer, ka daļa eiro zonas - Somija, Vācija, Baltijas valstis, Nīderlande - spēs aktīvāk aizstāvēt to apdomīgo, ja vēlaties, skopo virzienu eiro zonas politikā? Atvainojos par štampu, protestantu Eiropa izvilks eiro zonu?
Nelaime tā, ka šādas grupas nav. Dānija, Zviedrija, Norvēģija nav eiro, savukārt Nīderlande, šķiet, pati ir ekonomiskās depresijas priekšvakarā.