Nesen Portugālei, Īrijai un Grieķijai pievienojusies pasaules astotā lielākā ekonomika Itālija ar parādu 120% no IKP, budžeta taupības paketi 59,8 miljardu eiro apjomā un politisko krīzi, kā rezultātā gan Grieķijas, gan Itālijas premjeriem nācās atkāpties, atdodot amatus pieredzējušiem tehnokrātiem. Itālijas un Spānijas aizņēmumu izmaksas kopš oktobra ir teju dubultojušās - aizņēmumiem uz 10 gadiem Itālijai ir noteikta 7% likme, Spānijai - 6,3%, savukārt Vācijai - 1,8%.
Dienvidvalstu problēmām, kuru risināšana bija nepieciešama jau ļoti sen, pirms nedēļas savā ziņā pievienojās Francija, kad parādījās ziņas par tās risku zaudēt AAA kredītreitinga statusu. (No 17 eirozonas valstīm, šādu - augstāko - kredītreitingu spējušas noturēt vēl tikai Austrija, Somija, Vācija, Luksemburga un Nīderlande.) Šāds pavērsiens būtu smags trieciens. Francijas bankas ir pasaules lielāko pulkā, cieši saistītas ar ASV banku sistēmu, to rokās ir lielākā daļa Grieķijas un Itālijas valsts parāda, un līdz ar Vāciju Francija ir galvenais eiro glābšanas plānu un Eiropas Finanšu stabilitātes fonda (EFSF) kreditors un garantētājs.
Rezultāts? Eiropas banku aizņēmumi no ECB ir sasnieguši lielākos apjomus kopš 2009. gada, bet daudz lielo starptautisko uzņēmumu ir atzinuši, ka strādā pat pie plāna B - stratēģijas eirozonas sabrukuma gadījumā.
Nevar noliegt - samanāmas ir arī progresa zīmes. Eiropas Parlaments ir pieņēmis Ekonomikas pārvaldības likumdošanas paketi un noteicis strikti ievērojamu 3% budžeta deficīta robežu un valsts parāda limitu 60% no IKP, paredzot sankcijas līdz 0,5% no valsts IKP par kritēriju neievērošanu vai statistikas datu viltošanu.
Būtiski, ka ES līderi beidzot nebaidās atzīt to, ko, piekrītot pasaulē vadošiem ekonomistiem, esmu uzsvērusi atkārtoti - Grieķija parādu nespēs apmaksāt. Arī izstāšanās no eirozonas vairs nav tabu tēma. Pēc ilgas gaidīšanas kaut nedaudz redzam izlēmību - prasot stingrus taupības pasākumus no Grieķijas, tiks dzēsti 50% tās ārējā parāda privātajām institūcijām, lai kopējais parāds 2020. gadā veidotu 120% no IKP pašreizējo 165% vietā.
Vēl oktobrī Eiropadome lēma par banku rekapitalizāciju - tām līdz 2012. gada jūlijam jāpalielina augstākās kvalitātes pamatkapitāla īpatsvars (core tier one) līdz 9%. Pastāv gan risks, ka īsā termiņa dēļ bankas nepieciešamo pamatkapitālu centīsies nodrošināt, samazinot to bilances, tātad izaugsmei tik ļoti nepieciešamo kredītu pieejamību. Šāds scenārijs ir jānovērš visiem spēkiem.
Jauna spriedze tikmēr veidojas ap diviem jautājumiem. Pirmais - finanšu darījumu nodoklis (FDN), kas iekasētu no «bagātajiem» par banku transakcijām. Aprēķini liecina, ka FDN jau tikai ap 0,01-0,05% ES sniegtu gandrīz 200 miljardu eiro budžeta ieņēmumus. Kamēr Vācija stingri iestājas par, D. Kamerons ir apliecinājis - Apvienotā Karaliste tam uzliks veto. Zviedrija FDN atbalstītu tikai tad, ja to ieviestu pasaules mērogā. Galvenais arguments pret: nodoklis nesīs zaudējumus, ja netiks ieviests globāli.
Oktobrī ES līderi vienojās par EFSF budžeta palielināšanu no 440 miljardiem eiro, kas ir jau gandrīz iztērēti palīdzībai Portugālei un Īrijai, līdz triljonam. Tomēr jau novembrī kļuva skaidrs, ka kārtējo reizi ir veiktas brašas vienošanās bez materiāla pamata. Pa vidu izmisīgiem fonda budžeta meklējumiem, spiedienam uz ECB un pārrunām ar SVF, EFSF budžeta aplēses ir nokritušās līdz 600-750 miljardiem, kas nepietiktu Itālijas un Spānijas glābšanai.
Tas nozīmē, ka eirozonas pārveide un to valstu izslēgšana, kas ilgstoši nespēj pildīt Māstrihtas kritērijus, ir risinājums, pie kura vēl var būt jāatgriežas. Vēloties panākt iespējami ātru un ciešu fiskālo integrāciju, Francija un Vācija cīnās par izmaiņām Lisabonas līgumā, kas pagaidu fondu pēc 2013. gada vidus aizstātu ar pastāvīgu finanšu stabilitātes mehānismu. Taču izmaiņām Lisabonas līgumā ir nepieciešams visu dalībvalstu atbalsts, kas pašreiz ir maz iespējams. Tādēļ no abu valstu puses izskan arī tādas alternatīvas kā atsevišķa vienošanās eirozonas valstu starpā, kas nozīmētu divlīmeņu Eiropas izveidi. Vēl jo vairāk - stingrākiem fiskāliem standartiem neatbilstu vairākas eiro valstis, tādēļ dzirdami scenāriji par elitāra klubiņa izveidi spēcīgāko 8-10 eirozonas valstu starpā, citiem vārdiem - par trīslīmeņu Eiropu. Izmaiņas Lisabonas līgumā varētu iekļaut iespēju arī atstāt eirozonu, tomēr paliekot ES. Taču šiem grozījumiem tad jāattiecas uz visu ES.
Pavisam satraucošas ziņas nāca ar 5. decembri, kad kredītreitingu aģentūra Standard & Poor's paziņoja par iespēju, ka visām eirozonas valstīm, pat Vācijai un pārējai AAA grupai, var kristies kredītreitingi. Turklāt šāds paziņojums nāca tikai pāris stundu pēc Merkeles un Sarkozī eirozonas plāna izziņošanas, kas iekļauj automātiskas sankcijas valstīm ar deficītu virs 3% no IKP un garantiju, ka privātajiem investoriem nekad vairs nebūtu jāuzņemas tādi zaudējumi kā Grieķijas gadījumā. Situācija ir ļoti nopietna, par spīti atkārtotajiem mēģinājumiem atgūt finanšu tirgu uzticību.
Nestabilitāte eirozonā var skart arī Latviju - mazinoties pieprasījumam pēc Latvijas eksporta precēm, vājinoties tirdzniecības bilancei, svārstoties valūtas vērtībai. Papildu tests Latvijas valdības un Centrālās bankas, kā arī finanšu regulatora rīcībspējai ir Krājbankas afēra. Neprofesionāla risinājuma dēļ cietīs gan iedzīvotāji, gan uzņēmējdarbības sektors, gan valsts budžets.
Ieilgusī budžeta konsolidācija Latvijā un nodokļu celšana ir vājinājusi valsts ekonomiku, tādēļ bez kavēšanās aktīvi jāpievēršas izaugsmes veicināšanai, jāstrādā pie Māstrihtas kritēriju sasniegšanas, jo tie - zema inflācija, neliels budžeta deficīts un valsts parāds, zemas procentu likmes - raksturo valsts ekonomikas veselību. Esam pierādījuši, ka spējam būt ES līderi gan konsolidācijā, gan rūpniecības apjomu pieaugumā, kas Latvijā šī gada septembrī palielinājās par 9,6%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Tomēr ar tādu lēmumu pieņemšanu kā atbalsts FDN vai pēc iespējas ātrāka pievienošanās eirozonai gan nebūtu jāsteidzas. Paskatīsimies, kā Eiropas līdervalstis tiks galā ar savām problēmām - it kā jau virzība notiek, taču tā ir pārāk lēna un nerada pārliecību par spēju krīzes otro vilni patiešām novērst. Izšķiroša loma būs 8.-9. decembra eirosamitam. Finanšu tirgi, pilsoņi, ārvalstu līderi un uzņēmēji - visi sagaida stingrus pasākumus un skaidru nākotnes perspektīvu. Pretējā gadījumā sekas var būt ļoti skarbas. *Eiropas Parlamenta deputāte, Ārlietu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas (ETP/Vienotība)