Viens no pirmajiem un lielākajiem bija 1993. gada 10. jūlija SestDienā uzšķiramais zoologa Jāņa Ozoliņa raksts Cik ilgi vilks Latvijā vēl vilks?. Lai gan 1993. gadā vilku skaits Latvijā tika lēsts uz 300 līdz 500 astēm, virsrakstā ietvertais jautājums tobrīd bija pietiekami jēgpilns, ņemot vērā, ka lielā daļā Eiropas valstu vilki jau bija pilnīgi izmedīti, un viens no minētā raksta tapšanas iemesliem bija vilku iznīcināšanas patosa pilnais raksts Vides aizsardzības kluba laikraksta Elpa 28. aprīļa numurā. Ornitologs Māris Strazds, to izlasījis, toreiz SestDienai stāstīja, ka viena no viņa kolēģu reakcijām uz rakstu bijusi vēlme to pārtulkot un nosūtīt VAK ārzemju partneriem, lai tie redz, kādi ir šīs organizācijas patiesie uzskati valsts iekšienē.
Ņēmies noskaidrot, vai vilks tiešām Latvijai būtu tik kategoriski nepieņemams, kā mēģināja apgalvot Elpa, J. Ozoliņš vispirms atgādināja, ka ziemeļu puslodē vilks līdzās cilvēkam vienmēr ir bijis ietekmīgākais plēsoņa, spējīgs regulēt ne vien zālēdāju, bet arī par sevi mazāku un sliktāk organizētu plēsēju skaitu. «Arī tagad vilkam zobos nonāk jenotsuņi, retāk arī lapsas vai pat kāds lūsēns. Novērojumi Tālajos Austrumos liecina, ka pelēči neiztur tikai tīģera klātbūtni.» Pirmatnējam medniekam vilks bija konkurents, un ne vairāk. Īstais karš starp vilku un cilvēku sākās, kad attīstījās lauksaimniecība. Būdams labi piemērots atklātai ainavai, vilks kļuva par pastāvīgu cilvēka sekotāju un mājlopu aplokā atguva to, kā pietrūka mežā. Karos vilki tiesāja arī nogalinātos un kaujas laukā atstātos karavīrus, tāpēc pat 1993. gadā J. Ozoliņš rakstīja, ka «tas ir viens no iemesliem, kāpēc vilku skaits strauji pieauga pēc abiem pasaules kariem un kādēļ arī šodien ir situācijas, kad vilkam labāk griezt ceļu». Īpaši tas jāievēro maziem bērniem un sievietēm. Turklāt VIII gadsimtā un XIX gadsimta pirmajā pusē Līvzeme visas Krievijas mērogā izcēlās ar vilku uzbrukumiem cilvēkiem. Acīmredzot to veicināja viensētas.
1993. gadā Latvija bija kļuvusi par Eiropas vilku citadeli, pateicoties dabas apstākļu un sociālisma īpatnību savienojumam. Tajā pašā laikā šo plēsēju medības bija atļautas cauru gadu, mazuļu laiku ieskaitot, tāpēc prognozēt, kā vilkam ies nesakārtotā saimniecībā, vēl skaidri nevarēja. Turklāt netrūka plēsoņu tipa mednieku, kas uzskatīja, ka vilku skaits būtu jāsamazina jebkuriem līdzekļiem. Tāpēc vilks, ja vien varētu, balsotu par Eiropas Savienību ar visām četrām, jo, iestājoties ES, tik barbariska attieksme pret dzīvnieku vairs netika pieļauta, un vilku aizsardzība Latvijā tika nostiprināta juridiski. No sezonā nomedījamo vilku limita sasniegšanas vai, vēlākais, no 31. marta līdz 15. jūlijam tagad ir vilku medību liegums, un notiek sugas monitorings, kas kādu vilkiem nevēlamu pārmaiņu gadījumā ļauj pārskatīt medību termiņus un limitu. Pagaidām, stāsta J. Ozoliņš, Igaunija gan arī šajā jomā mums ir priekšā, jo tur jau ir ieviesta kompensācijas sistēma par lopkopībai nodarītajiem zaudējumiem. Latvijas kavēšanos šajā ziņā varētu izskaidrot arī ar politiskiem iemesliem - daudzi politiķi ir mednieki, un, ja tiks ieviesta mājlopu aizsardzības sistēma, zudīs arguments, kāpēc vilku skaits jātur pēc iespējas zemāks. Tomēr par vilku ienākšanu Rīgā gan neesot jāuztraucas - ja viņi to darīšot, tad tikai tādēļ, lai apēstu sev nedraudzīgos politiķus.