Tas sagādā raizes Eiropas valstu valdībām, kas spiestas rēķināties ar nopietnu pretestību pret nepopulārām reformām. Ekonomikas krīzes dēļ daudzviet Eiropā tiek samazinātas algas, paaugstināti nodokļi, apcirptas sabiedriskā sektora darbinieku privilēģijas un palielināts pensionēšanās vecums. Streiku kustība sevišķi lielus apgriezienus uzņēmusi Eiropas dienvidu valstīs, kur ir diezgan spēcīga arodbiedrību ietekme un senas protestu tradīcijas.
Burbulis ir plīsis
Tādas valstis kā Grieķija un Spānija pēc eiro ieviešanas piedzīvoja strauju ekonomikas izaugsmi, ko veicināja lēto kredītu pieejamība, taču tagad burbulis ir plīsis un nākas maksāt par trekno gadu izšķērdību. Valstu konkurētspējas problēmas parasti tiek risinātas ar nacionālās valūtas devalvāciju, bet pēc eiro ieviešanas šis risinājums vairs nav pieejams. Tādēļ nācies ķerties pie izdevumu samazināšanas jeb iekšējās devalvācijas, kas ir ļoti nepopulārs solis, jo veicina algu lejupslīdi un bezdarba pieaugumu.
Arodbiedrības ir gatavas izvest savus biedrus ielās, jo uzskata, ka vienkāršie strādnieki ir spiesti maksāt par bagātnieku kļūdām. «Nav šaubu, ka Eiropā būs vēl vairāk streiku. Cilvēki zina, ka parādi tiek palielināti, lai glābtu bankas, bet kas par to maksā? Bagātnieki un baņķieri, kas bija par to atbildīgi, vai arī darba tauta?» portālam EUobserver vaicā Eiropas Arodbiedrību konfederācijas ģenerālsekretārs Džons Monkss.
Aktīvie dienvidnieki
Tomēr nebūt ne visi streiku dalībnieki ir trūcīgi strādnieki, kas cīnās par nelielās darba algas samazināšanu. Protestētāju vidū ir arī labi atalgotu profesiju pārstāvji, kas nevēlas zaudēt ierasto dzīves līmeni. Piemēram, streikojošās Vācijas lidsabiedrības Lufthansa piloti pelna no 5000 līdz 10 000 eiro mēnesī, savukārt Somijas ostu darbinieku vidējā alga ir ap 3000 eiro mēnesī. Streikotāji tiek kritizēti par to, ka neapzinās reālo ekonomikas stāvokli un nav gatavi samazināt savas prasības.
Eiropas Savienībā ar aktīvu streikošanu izceļas dienvidu valstis Itālija, Spānija, Francija un Grieķija. Pēdējā laikā sevišķi liela uzmanība pievērsta Grieķijai, jo tās finanšu problēmas apdraud visas eirozonas stabilitāti. Grieķu arodbiedrības sola cīnīties pret valdības ierosināto reformu programmu, kuras mērķis ir ievērojami samazināt budžeta deficītu. Taču liela daļa grieķu ir samierinājušies ar reformām, jo apzinās, ka valdībai nav citas izejas.
Cīņa par privilēģijām
Pēc politikas komentētāju domām, pašreizējās ekonomikas krīzes apstākļos drīzāk būtu jābrīnās par to, ka Eiropā nav sākušies daudz lielāki protesti. Kā viens no iemesliem tiek minēta arodbiedrību ietekmes samazināšanās. «Savulaik arodbiedrībām bija liela ietekme, bet tagad tā ir zaudēta. Arodbiedrības bija daudz ietekmīgākas ekonomikas uzplaukuma laikā,» aģentūrai Reuters stāsta Spānijas analītiķis Huans Karloss Rodrigess. Arī citās valstīs arodbiedrību biedru skaits turpina samazināties.
ES valstīs daudziem strādniekiem nav iemesla žēloties par dzīvi arī ekonomikas krīzes laikā, jo viņiem ir stabili ienākumi un dzīve kļuvusi lētāka cenu lejupslīdes dēļ. Protestētāju vidū biežāk manāmi sabiedriskā sektora darbinieki, kas nevēlas zaudēt savas privilēģijas. Valsts iestāžu darbiniekiem un atsevišķu profesiju strādniekiem nereti ir iespēja daudz ātrāk sākt bezrūpīgu vecumdienu baudīšanu, piemēram, Francijas dzelzceļa darbinieki un Grieķijas frizieres var aiziet pensijā jau 50 gadu vecumā, jo viņu darba apstākļi tiek uzskatīti par kaitīgiem veselībai. «Daudzi no tiem, kas izgājuši ielās, neriskē zaudēt darbu, tādēļ ir privileģētais mazākums šajā recesijā. Viņi protestē, lai nosargātu privilēģijas un algu, par ko citi var tikai sapņot,» secina britu žurnāls The Economist.