Ārpolitikas eksperti spriež, ka pagaidām vēl ir daudz neatbildētu jautājumu, kā šis lēmums ietekmēs turpmāko starpvalstu sadarbību. Latvijai, kura eirozonai plāno pievienoties vien 2014. gadā, pagaidām bažu par notiekošo nav, taču eksperti rekomendē izvērtēt, vai, piedaloties starpvaldību līgumā un piekrītot izvirzītajiem nosacījumiem, garām nepalaidīsim būtiskas iespējas.
Panāktā vienošanās paredz ieviest stingrāku budžeta disciplīnu, kas nepieļautu parādu krīžu atkārtošanos, kā atskaites punkts pieņemts, ka strukturālais deficīts nedrīkst pārsniegt 0,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Šīs vienošanās būs jāiekļauj dalībvalstu konstitūcijās. Paredzētas arī automātiskas sankcijas pret valstīm, kuru budžeta deficīts pārsniedz 3% no IKP, kā arī citi mehānismi ekonomikas stabilizācijai. Plānots, ka attiecīgie līgumi būs jāizvērtē un jānoslēdz līdz martam, visticamāk, būs dažādas izmaiņas. Eiropas Komisijas prezidents Hosē Manuels Barrozu jau paziņojis, ka tuvākajos mēnešus dalībvalstis gaida pamatīgs darbs. Kā norāda Latvijas vēstniece ES Ilze Juhansone, darbs Eiropas Padomē (EP) pie jaunā līguma juridisko formu, ES institūciju vietu un lomu nosacījumu īstenošanas jau ir sācies, gaidāmas arī konsultācijas ar nacionālajiem parlamentiem par līguma galvenajiem elementiem.
Lielbritānija atšķeļas
Lai arī sākotnēji bija plānots, ka vienošanās būs saistoša tikai 17 eirozonas valstīm, to pieņēmušas arī pārējās ES dalībvalstis, izņemot Lielbritāniju. Būtībā ES valstu līderu vienošanās ir kā daļējs kompromiss starp Vācijas kancleres Angelas Merkeles un Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī vēlēšanos veikt izmaiņas ES līgumā, lai panāktu stingrākas fiskālās disciplīnas ieviešanu, un ES prezidenta Hermaņa van Rompeja vēlmi to izdarīt, šādas izmaiņas neveicot. Svaru kauss par labu H. van Rompejam nosvērās pēc Lielbritānijas premjerministra Deivida Kamerona lēmuma bloķēt potenciālās izmaiņas ES līgumā, jo Lielbritānijai netika piešķirtas veto tiesības jebkādos jautājumos par izmaiņām finanšu regulācijā. Ārpolitikas eksperts Ivars Ījabs spriež, ka D. Kamerons šādu, iespējams, vēsturisku lēmumu, kura sekas var būt tālejošas, pieņēmis, lai aizsargātu Londonas Sitiju - banku un finanšu centru, caur kuru Eiropā ieplūst milzīgas naudas summas. Lai arī vēl piektdienas rītā uz rezervistu soliņa sēdēja Zviedrija, Čehija un Ungārija, pirms lēmuma pieņemšanas grasoties apspriesties ar nacionālajiem parlamentiem, jau pēcpusdienā aina iezīmējās nepārprotami - starpvalstu līgumu no 27 ES valstīm atbalsta 26. «Radusies situācija potenciāli apdraud Eiropas vienotību, jo visas ES institūcijas ir izveidotas, par tām vienojoties visām dalībvalstīm, un nav skaidrs, kā tās varētu lietot 26 valstis,» saka politologs Pēteris Viņķelis, gan neizslēdzot iespēju, ka Lielbritānija varētu izstāties no savienības kopumā. «Britu valdība un premjers ir kļuvuši par valsts finanšu pakalpojumu sektora ķīlniekiem, jo tas būtībā bija vienīgais jautājums, kurā briti gribēja panākt sev izdevīgas izmaiņas,» saka P. Viņķelis.
Daudz neskaidrību
«Šī vienošanās, no vienas puses, ir pozitīvs signāls, jo tas demonstrē, ka atnākusi apziņa - dzīvošana pāri saviem līdzekļiem nav uzturama,» spriež Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Andris Sprūds. Tomēr viņš saskata arī problēmas - vienošanās neatbild uz vairākiem jautājumiem, to skaitā - kas notiks ar milzīgajiem ārējiem parādiem, kā tiks risināti nodokļu, demogrāfijas, pensijas vecuma jautājumi. Arī P. Viņķelis norāda, ka ES līderi savā paziņojumā nav demonstrējuši pazīmes par parādzīmju kopīgošanu vai par eirozonas kopīgu obligāciju izlaišanu nākotnē, uz ko cerējuši finanšu tirgi. Turklāt nav skaidrs, cik lielā mērā šī vienošanās risinās tūlītējās eirozonas valstu un banku likviditātes problēmas. «Man liekas, ka viņiem pašiem nav īsti skaidrs, kā tas izskatīsies, jo nav pārliecības, ka iespējama situācija, kad tikai 26 dalībvalstis pieprasa EK īstenot kādu līgumu. Lisabonas līgums paredz, ka EK drīkst pildīt tikai tās darbības, ko pieprasa visas 27 dalībvalstis,» uzskata I. Ījabs.
Par to, kā noslēgtā vienošanās ietekmēs turpmāku ES attīstību, politologu domas dalās. P. Viņķelis, norādot, ka tā iepriekš bija paredzēta tikai eirozonas valstīm ar atvērtību pārējām ES dalībvalstīm, uzskata, ka vienošanās vēl krasāk iezīmē divu ātrumu Eiropas veidošanos. I. Ījabs uzskata, ka divu ātrumu Eiropa faktiski ir jau kādu laiku - par pirmā ātruma Eiropu var uzskatīt eirozonu. Savukārt A. Sprūds «ātrumu modeļa» piemērošanu sauc par semantisku, norādot, ka šī vienošanās vairāk iezīmē kodolu un perifēriju. «Ja runā par ātrumiem, tad tādi ir četri. Pirmais - valstis, kas ir ārpus eirozonas un ar to ir apmierinātas, to skaitā Zviedrija, Dānija, Lielbritānija. Otrais - eirozonas veiksmīgās valstis. Trešais - eirozonas problemātiskās valstis un ceturtais - eklektisks to valstu apkopojums, kas ir ceļā uz eiro ieviešanu,» spriež A. Sprūds, uzsverot, ka Latvijai būtu svarīgi nevis mēģināt iekļūt kādā no šīm zonām, bet gan veidot ciešas ekonomiskās attiecības ar valstīm, kurās ir spēcīgāka ekonomika.