Šādas mākslas visā pasaulē it nemaz nav tik daudz, tomēr tās pietiek, lai pārliecinātos, ka pozitīvs spēks ir tāda pati dzīves un mākslas realitāte kā viss ārdošais, mokošais, destruktīvais. Un modinātu vēlmi šo apliecinošo teritoriju paplašināt - vismaz katra paša iespēju robežās.
Šī rudens un ziemas Eiropas sezonas akcents, par spīti Vācijas galvaspilsētā pēdējā laikā vairākkārt atskanējušajām valdības augstākā ešelona balsīm, ka multikulturālisms ir cietis neveiksmi, likts tieši uz dažādu kultūru saspēles vitālo atvērta dialoga spēku, kas bagātina sarunu biedrus un ļauj rasties jaunām lietām.
Atļaušanās brīvība
Franču avangarda horeogrāfs un lielais improvizators Anželēns Preljošajs, uzaicināts Maskavas Lielajā teātrī iestudēt kādu no saviem jau gatavajiem darbiem un iepazinies ar klasiskā baleta dejotājiem, uzaicināja šos māksliniekus pie sevis uz Ēksanprovansu. Brīvi no Maskavas «smalko mākslu» vides priekšstatiem un to diktētā uzvedības koda, brīvi no skeptiskajiem skatieniem un komentāriem no malas, Krievijas baleta dejotāji bija ļāvušies atvērties citādai domāšanai un šajās jaunajās koordinātās piedāvāt savas idejas un risinājumus, improvizēt. Kopā viņi izveidoja pavisam jaunu izrādi And then, one thousand years of peace, nosaucot to nevis franču vai krievu, bet gan angļu valodā.
Marokāņu horeogrāfs Sidi Larbi Šerkauijs, beļģu horeogrāfs un mūzikas etnologs Damjēns Žalē un britu mākslinieks Entonijs Gromlijs patlaban apkārt pasaulei ceļojošo darbu Bābele (Babel), kas tapis Briseles Karaliskajā cirkā, veidojuši, apvienojot dejotājus un mūziķus no 13 valstīm. Viņi savu «Bābeles torni» būvē uz daudzkrāsainības un daudzbalsības saliedējošā spēka un negaidītības pamatiem. Tā ir atšķirīgu kultūru saspēle, kas izcelta no haosa un pārpratumu jucekļa.
Kādas depresijas studija
Kā apzināts kontrapunkts Eiropas sezonas programmā iecentrēts Parīzes slavenais Tramvajs. Izrāde, kurā milzīgā palielinājumā ieraugāma kādas depresijas studija. Ar cilvēku centrā, kurš, pazaudējis komunikāciju ar citiem, lēni un mokpilni dziest. Tieši to atklāj izcilā franču aktrise Izabella Ipēra, kura atveido neirozēs, īstos un iedomātos psiholoģiskos ievainojumos dziestošo franču aristokrātijas atvasi Blanšu Dibuā.
Tramvajs tapis šogad Parīzes teātrī Odeons pēc viena no skaudrākajiem XX gadsimta dramaturģijas meistardarbiem amerikāņu rakstnieka Tenesija Viljamsa lugas Ilgu tramvajs poļu režisora Kšištofa Varlikovska inscenējumā.
Izrāde saucas vienkārši Tramvajs ne tikai autortiesību dēļ - jaunu dramaturģisko versiju speciāli šai mākslinieku komandai sarakstījis frankokanādiešu dramaturgs Vajdi Muavā, Viljamsa darbā iepludinot Platona, Sofokla, Oskara Vailda un Aleksandra Dimā tekstus, lai atritinātu sievietes un vīrieša attiecību pētījumus līdz pat antīkajiem laikiem.
Izrāde saucas vienkārši Tramvajs arī tāpēc, ka šajā izrādē ilgu vairs nav. Ir milzīga vientulība divarpus stundu ilgajā, starpbrīža nepārtrauktajā skatuviskajā kompozīcijā - cilvēkstudijā. Izrādē vairs nav nekā no Viljamsa 40. gadu Amerikas dienvidu štatu kolorīta, bet ir mūsdienu dzīves telpas interjers, kurā izmantotie pamatmateriāli - metāls un stikls - nosaka atmosfēras emocionalitāti. Arī cilvēks, kuru pēta šī izrāde, ir simtprocentīgi mūsdienu cilvēks. Līdzinieks slavenā britu režisora Maika Lī jaunās filmas Cits gads/Another Year uz nervu sabrukuma robežas balansējošajai sievietei, kura atnākusi pie ārsta pēc tabletēm pret bezmiegu un kurai citādi «nekas nekaiš», un vienīgā vēlēšanās, ko psihiatrs piespiež viņai izteikt, būtu «tikt pie citas dzīves».
Izrādes sākumā skatuves dziļumā atrodas cilvēciska būtne, kā rakstījis Viljamss citā savā darbā, «bez miesas un asinīm un izskatās tā, it kā kauli tajā iekšā būtu izšķīduši». Videoattēls, kas atrodas Izabellai Ipērai aiz muguras, pārraida viņas seju milzīgā palielinājumā un tādā kā «šķidrā stāvoklī». Galvas attēls ir izplūdis liektās līnijās, un valoda no šī cilvēka nāk ārā kunkuļiem, nespējot ieņemot skaidru formu. Nieze, kas pārņēmusi ķermeni un liek visu laiku kasīties, rāda psihiatriskai klīnikai gatavu cilvēku. Kad niezes sajūta jau sāk kļūt neizturama un sāk ieņemt arī skatītāju rindas, mokošā uvertīra beidzas. Īstenībā tās ir Tramvaja beigas. Depresijas studija sākas no beigām.
Bet, tinot lenti atpakaļ, vienīgā cēloņsakarību ķēde, kas atnāk līdz skatītājam, ir Blanšas iekapsulēšanās savā pasaulē, zaudējot un nevēloties jelkādu patiesu komunikāciju ar citiem cilvēkiem. Lai kādi šie citi cilvēki arī būtu. Atšķirībā no Viljamsa darba neviens no viņiem nav bende. Neviens no viņiem nenoved Blanšu tur, kur viņa nonāk, - ciešanās, vientuļās un bezpalīdzīgās. Un lielā emocionālā tukšumā.
Tā Izabella Ipēra arī spēlē. Jautāta, vai aktierim uz skatuves ir nepieciešama emocionālā atdeve, viņa atbild, ka spēlējot dod priekšroku tukšumam sevī. Ievedot sevi neklātbūtnes stāvoklī, transā, stāvoklī, kas ir akls un kurls pret realitāti. Ipērai ļoti patīk savas sejas salīdzinājums ar klasisko Mana Reja fotogrāfiju, kurā raudošajai sievietei no acīm līst stikla pērlīšu asaras.
«Kad skatītājam rodas sajūta, ka viņš manā sejā krīt bezgalīgi dziļi iekšā, es esmu sasniegusi to, ko vēlos. Lai mana seja kļūtu par jautājumu, kurā spoguļojas dzīve, tāpat kā tas notiek, klausoties mūziku vai skatoties gleznā.»
Kompozīcija ar 12 logiem
Festivāla nams naktī izstaro gaismu cauri tumsā slīkstošajam agrākajam Berlīnes centra rajonam. Tā ir vācu mākslinieces Megijas Šneideres instalācija Kompozīcija ar 12 logiem, izveidota no fotogrāfijām, kas tapušas pērnā gada rudenī Romā. Dejotājiem attīstot vienu un to pašu kustību, rodas vienotas kustības sajūta. Fotogrāfijas ir uzņemtas laikā, kad vācu horeogrāfe Saša Valca ar saviem dejotājiem iesvētīja Museo nazionale delle arti del XXI secolo, sarunvalodā dēvētu par MAXXI, pasaulē vienreizēja rokraksta īpašnieces arhitektes Zahas Hadidas projektēto XXI gadsimta mākslas un arhitektūras krātuvi.
Tumšajās rudens un ziemas naktīs Berlīnes festivāls izstaro gaismu, no iekšpuses pārraidot to uz āru.