Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Eiroskepticismam vairs nevajadzētu būt modē

Eirozonā iet karsti, bet eirozona nav visa Eiropas Savienība (ES). Tādējādi - cik pamatotas ir cilvēku bažas par ES nākotni, lasot, dzirdot par eirozonā notiekošo?

Es tomēr teiktu, ka stabilitāte eirozonā un ES nākotne ir tieši saistītas. To nesen atzīmēja Vācijas kanclere Merkele ar domu: ja eirozonai klāsies slikti, nekas labs nav gaidāms arī ES. Bet es gribētu arī atgādināt, ka krīze vienlaikus ir iespēja un ES vēsture ir šādu krīžu pārvarēšanas un jaunu risinājumu atrašanas vēsture. Galu galā pašas idejas par Eiropas Kopienu pamatā bija situācija piecdesmito gadu sākumā, kad pieauga izolacionisms, kas traucēja ekonomikas attīstībai, un tēze «vairāk Eiropas!» bija kā veids šī šķēršļa pārvarēšanai. Piecdesmito gadu beigās reāla problēma bija nodrošinājums ar pārtiku. Kā atbilde 1962. gadā bija kopējā Eiropas lauksaimniecības politika. Astoņdesmitajos gados savukārt problēma bija atsevišķu pārtikas produktu pārprodukcija, lauksaimniecības budžets sasniedza 70% no ES kopējā - atbilde - piena kvotas. Astoņdesmitajos gados bija arī ļoti nopietnas problēmas ar energoresursiem - cilvēki izgāja ielās, tika slēgti uzņēmumi... Tomēr krīzes arvien ir pārvarētas, lai gan ikreiz ir bijušas balsis, kas pareģo ES galu krīzes rezultātā.

Kā jau teicu - krīze ir iespēja, bet ir arī nepieciešama ātra, profesionāla rīcība un - kas ļoti svarīgi! - īsta sadarbība. Dažkārt aizmirst, ka ES ir arī pašu dalībvalstu atbildība par savu nacionālo politiku, tādēļ, ja runājam par šodienas krīzi, iemesli ir ne tikai ārējie faktori, bet atsevišķu valstu elites nespēja risināt problēmas. Diemžēl tās atklājās vienlaikus ar eirozonas kā sistēmas vājajām vietām. Savulaik tika noteikti politiskie mērķi, finansiālās politikas mērķi, pieņemot, ka valstis, iekļaujoties eirozonā šos mērķus, uzdevumus arī godprātīgi pildīs. Realitāte izrādījās citāda. Šodien vidējais budžeta deficīta rādītājs eirozonas valstīs ir 4,3%, bet jābūt 3%. Valsts ārējais parāds ir 87%, bet jābūt 60%. Tie ir rādītāji, pēc kuriem investori vērtē valsts ekonomikas veselību.

Kā vērtējat priekšvēlēšanu laikā nereti skanošo viedokli, ka eiro ieviešana nav pašmērķis, labāk nogaidām, nesteidzamies... Ja atmetam politiķu retoriku, vai varam mēģināt iezīmēt, ar ko mums jārēķinās, stājoties eirozonā pēc dažiem gadiem? Ar vienotāku nodokļu politiku?

Kā jau minēju, tika noteikti finansiālie mērķi, bet pietrūka vienotu, kopēju ekonomiskās un finanšu politikas uzstādījumu, to skaitā jūsu pieminētajā nodokļu jomā. Jo ir problēmas ar koordināciju - dalībvalstis maz domā Eiropas, vairāk - nacionālajā līmenī. To var saprast - dalībvalstis konkurē investīciju piesaistes jomā, nodokļi šajā ziņā ir svarīgs instruments, tomēr, ja koordinācija, sadarbība nepalielināsies, nebūs labi. Pērn premjers Dombrovskis ierosināja harmonizēt nodokļu likmes starp Baltijas valstīm, un, jāsaka, Eiropas Komisijai šī ideja, liekas, bija ļoti interesanta, jo tā iet vienotas finanšu politikas virzienā.

Kas attiecas uz jūsu jautājuma sākumu - skaidrs, ka eiro nav nacionāls mērķis. Nacionāls mērķis var būt zaļa ekonomika vai kāds lielums augstākajā izglītībā, industriāla valsts. Eiro nozīmē noteiktus kritērijus, pēc kuru izpildes vai neizpildes savukārt ārvalstu finanšu tirgi, investori, bankas vērtē konkrētās valsts ekonomiku un atraktivitāti ieguldījumiem.

Bet mums tātad ir jārēķinās ar zināmu pilnvaru nodošanu fiskālajā politikā Eiropai. Un tad Latvijā teiks: mēs negribam, ka mūsu likmes harmonizē ar augstākām likmēm citās eirozonas valstīs...

Jā, bet monētai ir divas puses. Kādas tad ir alternatīvas? Ja skatāmies daudz piesaukto Grieķijas piemēru, par kuru daudzas viedās galvas saka, ka tā naudas došana ir ūdens liešana caurā mucā un ka Grieķiju pareizāk būtu izmest no eirozonas... Starp citu, Lisabonas līgums liedz kādu valsti tā «izmest», tai pašai ir jāvēlas izstāties.…. Pieņemsim, ka Grieķija nolemj izstāties no eirozonas un atgriezties pie drahmas. Jā, viņi vismaz uz laiku palielinās eksportu, konkurētspēju, bet kredīti taču ņemti un ir jāatdod eiro! Citiem vārdiem sakot, ja nenotiek lielāka sadarbība, ja kāds sāk runāt par izstāšanos, tad sākas ķēdes reakcija un sistēma var sabrukt.

Pieņemsim, ka valstu vadītāji to visu sāk saprast, tādēļ ir panākta vienošanās par kopīgu Eiropas stabilitātes mehānismu. Tikai nelaime tā, ka sabiedrībai Spānijā, Grieķijā vai Francijā nepieciešamās, bet sāpīgās reformas «pārdot» ir neiedomājami grūti. Bet tā ir valdības politiskā atbildība.

Negribētu jums piekrist. Kāds gudrs cilvēks Dž. F. Klarks ir teicis, ka politiķis un valstsvīrs nav viens un tas pats. Tie atšķiras ar to, ka politiķis domā, kā izpatikt vēlētājiem, valstsvīrs domā ilgtermiņā par nākamo paaudzi un nebaidās būt nepopulārs.

Jūs varat nosaukt daudz valstsvīru Eiropā?

Tādi bija četrdesmito gadu beigās. Šodien tādas iezīmes ir jau pieminētajai Vācijas kanclerei Merkelei…

Kura maina viedokli par atomelektrostacijām, pakļaujoties noskaņām sabiedrībā pēc Fukušimas...

Jā, par to viņa tika kritizēta. Savukārt tam, ko viņa aizstāv eiro stabilizācijas jautājumos, ir liela opozīcija pašā Vācijā, bet viņa stingri aizstāv savu pozīciju un nepiekāpjas. Es arī tik skeptiski nedomāju par sabiedrības gatavību reformām - tas atkarīgs no sabiedrības informētības, no tā, cik aktīvi darbojas valdības un ir sociālo partneru dialogi. Piemēram, 2009. gadā, kad sākās krīze, politiskā opozīcija Vācijā rosināja samazināt nodokļus. Savukārt Vācijas Industriālā rūpnieku savienība - nevis politiķi, bet NVO - izanalizēja iespējas un pateica, ka ilgtermiņā tas nebūtu pareizi. Latvijas problēma ir šī lielā plaisa starp izpildvaru un sabiedrību, kuru pārstāv arī nevalstiskās organizācijas (NVO). Ja nav pastāvīga formāta, kā starp vēlēšanām vēlētājs var piedalīties dialogā, iesaistes politikas apspriešanā, veidošanā, tad nav jābrīnās, ka cilvēki iestājas pret, jo vienkārši nesaprot lēmumus un reformas. Faktu, ka valsts nevelta pietiekamu uzmanību dialogam ar sabiedrību, sajutām, kad mēs atvērām Eiropas māju un piedāvājām NVO bez maksas telpas, redzējām, ka ir liels pieprasījums pēc nopietnām politikas diskusijām, cilvēki nāk. Vienkārši jāstrādā, nevis jānoslēdz kāds sadarbības memorands, līgums ar NVO ir tikai sākums. Regularitāte, prasme izskaidrot jauno iniciatīvu vai viedokli arī noteiks, vai cilvēki valdības darbu sapratīs tālāk un atbalstīs..

Atgriežoties pie politiskās elites... Ir viedoklis, ka, tā kā Latvija ir noenkurota ES un NATO, vismaz daļā jautājumu politiskās varas maiņa neko būtiski nemaina. Arī attiecībās ar pārējo ES, kas galu galā pārdzīvojusi, atvainojos, gan Mečiāru Slovākijā, gan nelaiķi Haideru Austrijā. Citiem vārdiem sakot, ja skatās no mūsu un ES attiecību rakursa, partiju sastāvam pie varas ir nozīme?

Formulēšu tā: ir ļoti slikti, ka ES uztver kā kaut ko «ārēju». ES ir 27 dalībvalstis, to skaitā Latvija. ES darbību var skaidrot salīdzinājumā ar monētu, kurai ir divas neatņemamas puses: savstarpēja solidaritāte un - tas svarīgi! - dalībvalstu pašu nacionālā atbildība. Solidaritāti mēs varam sajust kā tos ievērojamos naudas resursus, kurus mēs no ES saņemam. Savukārt mūsu nacionālā atbildība ir šos resursus pareizi izmantot, ieguldīt attīstībā, nevis priekšvēlēšanu gadā kaut kur iztērēt projektos, piemēram, lai iegūtu vēlētāju balsis. Tā ir politisko partiju, kas ir pie varas, tieša atbildība. No šī viedokļa nacionālā līmeņa politiskā atbildība ir ļoti svarīga.

Pirmsvēlēšanu politisko solījumu ražu sabiedrība redz, svarīgi, kas notiek posmā starp vēlēšanām. Un patiesi nepietiek ar to, ka mēs savu līdzdalību politikā uztveram kā aiziešanu nobalsot, bet starplaikā ir tāda dīvāna demokrātija, sēžot un komentējot pie televizora. Šo aktivitāti var veicināt, dodot informāciju un iesaistot.

Latvijā, jo īpaši no politiķu puses priekšvēlēšanu gaisotnē, populāri runāt par nepieciešamību «stingrāk aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses» ES. Ar to tiek saprasts gan zināms protekcionisms par labu vietējam ražotājam, gan aktīva mūsu līdzdarbošanās ES institūcijās utt. No jūsu viedokļa - par ko te var runāt, un kas ir demagoģija?

Sāksim ar to, ka mēs vispār atrodamies ES tāpēc, ka tās ir mūsu nacionālās intereses - nodrošināt izaugsmes nosacījumus un drošību. Mēs pievienojāmies drošam klubam - pat šodien, kad, ja vērtē pēc iedzīvotāju skaita, ES ir nepilni 10% no pasaules iedzīvotājiem, ES turpina ietekmēt globālos procesus. To nevajag aizmirst un nenovērtēt. Ja runā par Latvijas nacionāliem mērķiem, manuprāt, mūsu lielākā nelaime ir šo mērķu izkliedētība. Ir jākonsolidējas ap diviem trim mērķiem! Nevar būt desmit prioritāšu! Tā ir politiska koķetēšana - kuru nozari atbalstīsim. Izpatikšana vēlētājam, un te mēs atgriežamies pie stāsta par politiķi un valstsvīru. Skatāmies, ko dara citas valstis. Dānija ir skaidri likusi akcentu uz t. s. zaļo ekonomiku. Čehija jau deviņdesmitajos gados formulēja, ka vēlas saglabāt savu rūpniecību. Kad tikās Šrēders un Špidla (attiecīgi Vācijas un Čehijas vadītāji - M. Z.), paziņojums presei skanēja: «Mēs, attīstīto, industriālo valstu pārstāvji...» Esmu bijusi vēstniece Čehijā un Horvātijā. Horvāti pēc Balkānu kariem saprata, ka jākoncentrējas uz tūrismu, ka ir nepieciešama tūrisma infrastruktūra, ceļi, un attiecīgi pielika pūles šajā virzienā. Atkārtoju: prioritāšu nevar būt vairāk par trim! Mums patiesībā ir tikai divi resursi - cilvēki un daba. Domājam šajā virzienā.

Man patīk atsaukties uz Vācijas pieredzi, jo Vācija un Somija ir tās valstis eirozonā, kuras salīdzinoši veiksmīgi tiek pāri krīzei. Un stāsts ir par to, kas nepieciešams, lai notiktu šī domāšana, konstruktīva koncentrēšanās uz prioritātēm. Tā ir sadarbība ar akadēmisko vidi. Vācijā ir tāda «Piecu gudro padome», kurā gaišākie, spēcīgākie, akadēmiskie prāti vienreiz gadā dod publisku novērtējumu notiekošajam. Valdības darbam. Nereti tas nav glaimojošs politiķiem, bet tas tiek ņemts vērā!

Turpinot par politisko eliti. Mani pārsteidz politikas lielā ietekme uz ekonomiku Eiropā. Ja ņemam kā piemēru Itāliju - ir objektīvi rādītāji, ka Itālijas bankām resursu pietiek, panikai nevajadzētu būt. Bet atliek Berluskoni kaut ko ne tā pateikt - indeksi krīt, likmes kāpj utt. Kur palikuši pašregulējošie mehānismi, kāpēc tāda pārņemtība ar politiķu vārdiem?

Demokrātijā, protams, ir varas dalīšana, un ir jābūt pašregulējošiem mehānismiem ārpus politiskās varas, tomēr man jāsaka, ka šobrīd politiķiem, viņu rīcībspējai tiešām ir eksistenciāla nozīme, lai tirgi atgūtu uzticību. Politikai ir nozīme arī brīvajā tirgū un kapitālismā. Minēšu šādu piemēru. Latvijā ir populāri vainot zviedru bankas. Bet, atvainojiet, bankas ir bizness, kas domā biznesa, nevis valstiskās kategorijās. Attiecīgi tas, kā pietrūka, bija skaidrs, politisks rīcības plāns, lai nepieļautu šo kreditēšanas burbuli. Demokrātijā katram ir sava vieta, tāpēc Latvijai ir nepieciešams gan spēcīgāks politiskais atzars, gan nevalstiskais, kas veiksmīgi pildītu konstruktīvas opozīcijas lomu.

Patīk tas vai ne, bet etniskie jautājumi ir un būs aktuāli. Katra ES dalībvalsts meklē savu atbildi uz jautājumu, kā sadzīvot ar pieaugošo imigrāciju, kā sadzīvot ar kopienām dalībvalsts iekšienē, kas nav, maigi sakot, integrētas un lojālas. Cik lielā mērā Latvija te var meklēt savus risinājumus, nebaidoties izdzirdēt no Eiropas apvainojumus ksenofobijā, minoritāšu tiesību pārkāpšanā utt.?

Eiroskepticismam vairs nevajadzētu būt modē. Jo - varu tikai atkārtot - dalībvalstīm ir jābūt pašām atbildīgām par sevi, arī imigrācijas un sociālās politikas jautājumos. Ja mums ir demogrāfiskā situācija tāda, kāda tā ir, tad mums jau ir tikai trīs varianti. Samazināt finansējumu valsts pārvaldē, ne tikai ierēdņiem ministrijās, bet arī skolotājiem, ārstiem, policistiem. Otrs variants ir darbaspēka trūkumu kompensēt uz imigrācijas rēķina vai tomēr latviešiem mēģināt pašiem radīt jaunas darbvietas un nopelnīt pietiekami.

Ko nozīmē: «Vai Eiropa mūs sapratīs?» Eiropa dod ievērojamus līdzekļus. Ja mēs, piemēram, negribam šo imigrāciju, tad mums pašiem, Latvijas sabiedrībai, ir uzmanīgi jāseko, cik veiksmīgi politiķi šo naudu izlieto. Piemēram, ir aprēķināts, ka viens zinātnē ieguldīts eiro palielina rūpniecības produkta vērtību par 7-14 eiro. Valdība šajā plānošanas periodā apņēmās 1 miljardu eiro no struktūrfondiem novirzīt zinātnes un inovatīvo uzņēmumu atbalstam, bet mūsu augstskolās tikai 15% no visām akreditētajām programmām ir ar tehnoloģisko virzienu. Salīdzinājuma: Lietuvā tie ir 30%, Igaunijā - 40% un Somijā - 63%. Tātad: vai mēs šo ES finansējumu lietojam tālredzīgi un prasmīgi, ieguldot 1 miljardu eiro, tiekam vismaz pie 7 miljardiem, vai nometam šo naudu zemē?

Jūs īsti neatbildējāt uz jautājumu. Vēlreiz: to var saukt par apdraudētības sajūtu vai ksenofobiju, bet latvieši mēģina nostiprināt savas tiesības Latvijā, pieņemsim, ka tā ir atbildes reakcija uz dažu politisko spēku nevēlēšanos atzīt nācijai svarīgus jautājumus. Kur ir tas slieksnis, pēc kura saņemsim pārmetumus?

Labi, atbildēšu citādi. Krīzes postītā Latvija diez vai ir pievilcīga imigrantiem, vienīgi varbūt kā tranzīta valsts. Bet vai mēs paši gribam tādu Latviju? Šobrīd ir sasniegta stabilitāte, tas ir šīs valdības nopelns. Tagad ir nepieciešama attīstība, lai cilvēki sajustu makroekonomisko rādītāju uzlabošanos savos maciņos. Tad imigranti nebūs arī vajadzīgi mūsu ekonomikai un mūsu sociālās sistēmas finansēšanai. Uz šo mērķi ir jākoncentrējas. Un mums visiem! Gluži tāpat kā Tautas frontes laikos! Zem sarkanbaltsarkanā karoga ir jāpulcina visi, kuri te dzīvo un strādā. Ir jāatsakās no t. s. sarkanajām līnijām.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Bez nosaukuma

Iveta Šulca
Dzimusi 1964. gada 2. janvārī
2006. g. augusts-2011. gada septembris Eiropas Komisijas Latvijā pārstāvniecības vadītāja
2006. maijs-2006. augusts Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietniece 22.08.2001.-17.05.2006. Ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Čehijas Republikā 03.2002.-05.2006. Ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Horvātijas Republikā 08.2001.-01.1998. Ārlietu ministrijas 3. politiskā departamenta direktore; LR iestāšanās ES sagatavošanas delegācijas locekle 01.1994.-03.1998. Padomniece Latvijas Republikas vēstniecībā Vācijas Federatīvajā Republikā 01.1993.-01.1994. LR Ārlietu ministrija, Ārējās tirdzniecības nodaļas vadītāja 01.1992.- 01.1993. Ārējās tirdzniecības ministrija, galvenā speciāliste 08.1991.-01.1992. Ministru padome, Ārējo ekonomisko sakaru departaments, galvenā speciāliste 11.1988.- 08.1990. Rīgas Tehniskā universitāte, Svešvalodu katedra, pasniedzēja

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli









Hokejs 2019

Vairāk Hokejs 2019


Positivus

Vairāk Positivus














Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne


Vēlēšanas2018

Vairāk Vēlēšanas2018






Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018


Publikāciju iegāde

Vairāk Publikāciju iegāde










Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Latvijā

Vairāk Latvijā


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Velo Diena

Vairāk Velo Diena



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija



Citi

Vairāk Citi



SestDiena

Vairāk SestDiena


KDi

Vairāk KDi





Sporta Avīze

Vairāk Sporta Avīze


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena





Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena







Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā



Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide







Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?