Pēdējā laikā medijos dzirdami politiķu un dažu ekonomistu slavinoši izteikumi - ka Latvija ir pārvarējusi krīzi un pārējām valstīm jāmācās no mūsu pieredzes. Aizgājis pat tik tālu, ka tiek izdota grāmata, kā pārvarēt krīzi. Arī Centrālā statistikas pārvaldes dati uzrāda pozitīvas tendences - IK pirmajā ceturksnī pieaudzis par 3,5%, eksporta apjomi sasnieguši jau 14,5% robežu, tādējādi veicinot arī privātā patēriņa pieaugumu par 6%. Tomēr, vai tiešām viss ir tik skaisti un rožaini, kā no pirmā acu uzmetiena izskatās?
Latvijas ekonomiskā stabilitāte un ilgtspēja galvenokārt būtu apskatāma globālā kontekstā, proti, vērtējot pašreiz notiekošos procesus pasaules un Eiropas ekonomikā, jo, kā zināms, Latvijas ekonomika ir ļoti atkarīga no apkārtējiem apstākļiem.
Iedziļinoties ir skaidrs, ka mūsu ekonomikas pieaugumu neveicina nedz kādu unikālu tehnoloģiju, nedz produktu ieviešana vietējā un starptautiskajā tirgū. Eksporta struktūra ir palikusi gandrīz nemainīga. Tas, kas padarīja mūsu produkciju konkurētspējīgāku globālajā tirgū, bija 2008. gadā aizsāktā izdevumu griešana. Tanī pašā laikā tādas valstis kā Lielbritānija, Vācija, Zviedrija un Norvēģija nepiedzīvoja tādu krīzi kā Latvija, jo valdības operatīvi pārņēma «toksiskos» aktīvus, izglābjot valstis no finanšu krīzes, un iedzīvotāji varēja turpināt mierīgi tērēt. Tāpēc īslaicīgie IK kritumi un ekonomiskā krīze šīm valstīm bija jūtama vairāk varas gaiteņos, nevis iedzīvotāju maciņos. Tas nozīmē, kamēr pārējās valstis neveiks līdzvērtīgu budžeta griešanu un nodarbosies ar naudas drukāšanu, mēs varam turpināt «priecāties» par Latvijas ekonomikas «atlabšanu».
Tas, kas rada bažas, ir mūsu valdības nespēja vai negribēšana izstrādāt Latvijas ekonomikas attīstības scenārijus, ņemot vērā globālos ekonomiskos procesus. Piemēram, vai tiešām Latvijas ekonomisko stabilitāti neietekmētu iespējamais Grieķijas bankrots? Šis temats starptautiskos plašsaziņas līdzekļos aizņem nozīmīgu daļu ikdienas ekonomisko ziņu slējās. Savukārt «stabilajā» Latvijā par to tik pat kā nerunā ne valdības, ne mediju līmenī, un Grieķijas starptautiskā reitinga samazināšana līdz «pirmsbankrota» atzīmei Latvijas publiskajā telpā parādījās pārsvarā tikai īsziņas veidā, bez plašākas analīzes.
Pat bijušais Federālo rezervju sistēmas (FRS) vadītājs Alans Grīnspens uzskata, ka Grieķijas bankrots ir laika jautājums un ka tas aizraus sev līdzi visu Eiropu. Vai tiešām mēs gribam būt gudrāki par lielajiem tirgus spēlētājiem, vai arī mums ir sakāpis galvā no slavas, ka citi mūs slavē par panākumiem, kuru pamatā ir tikai valsts vadības centība un uzcītība rīkojumu pildīšanā, nevis citu alternatīvu izvērtēšana un drosme tos ieviest un aizstāvēt?
Tāpat nav skaidra Latvijas ekonomiskā pozīcija un provizoriskā rīcība gadījumā, ja Lielbritānijai tiks veikti būtiski budžeta griešanas pasākumi, ja nekustamo īpašumu tirgus pieaugums Zviedrijā un Norvēģijā ne tikai apstāsies, bet arī piedzīvos būtisku kritumu, ja parādu nomocītajai Grieķijai ar līdzīgām problēmām sekos Spānija, Portugāle, Itālija, Īrija, Īslande! Kāda būs eiro nākotne visā šo valstu problēmu gūzmā, proti, vai tas neradīs centrbēdzes procesus, lai izstātos no vienotā valūtas tirgus jeb eiro valūtas valstu klubiņa, kur tik ļoti tiecas iestāties arī Latvija?
Mazsvarīgs nav arī jautājums par Latvijas ekonomisko plānu situācijā, ja ASV neizdosies ierobežot katastrofālo parāda pieaugumu, kā rezultātā strauji kritīsies investoru vēlme pirkt ASV obligācijas, jo būs zudusi ticība dolāram, veidojoties situācijai, kad vienīgais obligāciju uzpircējs būs Federālo rezervju sistēma. Pēc dažu ekonomistu prognozēm, tas var notikt pat tuvāko 12-24 mēnešu laikā. Rodas pamatots jautājums - kam tādā gadījumā vajadzēs mūsu koksni, metālizstrādājumus un citas Latvijas eksporta pamata preces?
Skaidrs, ka otra recesija ir diezgan reāla un, visticamāk, piepildīsies dubultrecesijas W scenārijs. Jautājums ir tikai, kad tieši tas notiks un vai tā nesīs sev līdz hiperinflāciju, ja FRS un Eiropas Centrālā banka turpinās drukāt naudu, vai arī deflāciju, ja to pārtrauks darīt. Tātad, kāds ir Latvijas valdības scenārijs, lai paglābtos no potenciālajām «briesmām»?
Pārdomu vērts būtu ierosinājums kā monetāro instrumentu, vismaz nelielas valsts finansiālās stabilitātes nodrošināšanai, izmantot dārgmetālu rezervju veidošanu, ko patstāvīgi dara tādas lielvalstis kā Ķīna, Indija, Krievija, Meksika un citas. Šīs valstis saprot, ka eiro un dolārs principā ir segts ar solījumiem - tukšu gaisu -, bet, piemēram, zelts pēdējos 5000 gadu vienmēr ir bijusi reāla nauda. Tādi «papīrīši» kā dolārs pēdējos 200 gados vien uz zemes virsas pavisam ir bijuši 2800 valūtu, kas visas kā viens ir zudušas.
Kaut arī šis ir valdības līmeņa jautājums, atskatoties nesenajā pēdējo divdesmit gadu Latvijas vēsturē, redzams, cik «droši» ir uzticēties valdības vai banku solījumiem. Tādēļ, lai kāds arī būtu valdības plāns B vai C, ja tāds vispār taps, balstoties uz ekonomiskajiem notikumiem starptautiskajā arēnā, par savu finansiālo stabilitāti diemžēl mūsu valstī var parūpēties tikai katrs pats, tādā vai citādā veidā laikus veicot dažādus uzkrājumus, no kuriem, iespējams, drošākais visos laikos ir bijis tieši dārgmetāla rezervju fonds. Ne velti pat ulmaņlaikos vecmāmiņām bija atsevišķa lādīte ar dažādām vērtslietām nebaltām dienām, kas bijušas vienā vērtībā gan kara, gan miera apstākļos, gan toreiz, gan tagad.