Tagad gan šis bizness drusku panīcis - nu kāda gan «eksotika» ir ar buljona karoti aizšaut garām ūkai vai aptašķīt sevi ar asiņaino Boloņas mērci, vai nejauši aplaistīt partneres/-a ceļus ar karstu kafiju? Vietumis šie sabiedriskās ēdināšanas iestādījumi tika reklamēti kā tīrākā labdarība - tie esot tapuši pēc «aklu un mazredzīgu cilvēku» iniciatīvas, lai it kā «redzīgie» sajustu, kā tad tas ir - dzīvot (ēst) tumsā.
Vīnes kafijotavā patiešām par viesmīļiem/-ēm strādāja cilvēki ar redzes traucējumiem, kas pirms maltītes īsā praktisku iemaņu apguves lekcijā apskaidroja, kas, kā un kur būs jādara, - to zinu pēc personīgās pieredzes. Tomēr atzīšos uzreiz - mani šis «melnās kafejnīcas» apmeklējums ne gluži pazemoja, bet krietni samulsināja. Kādēļ gan cilvēkam pie skaidra saprāta vajadzētu ķēmoties un izlikties, ka par «dabiskiem» viņš, t. i., es, pieņem apstākļus, situāciju un vidi, kura tāda nepavisam nav un, dod Dievs, nekad nebūs? Jautājot tieši - kāpēc man jāēd tumsā? Izklausās loģisks jautājums.
Gaužām knaps vēstījums
Līdzīga apmulsuma sajūta, tiesa, šoreiz estētiskas dabas, šo rindu autoru piemeklēja nesen Zalcburgā, skatoties divas franču izrādes, kas piedalījās Zalcburgas festivāla programmā Young Directors Project un kopā ar jaunu režisoru darbiem no Korejas, Dienvidāfrikas un Austrijas pretendēja uz leģendārā Maksa Reinharta balvu - Montblanc zelta pildspalvu un 10 000 eiro čeku. Beigu galā laimīgas nejaušības dēļ biju noskatījies tieši tās izrādes, kuras šo balvu un labākā jaunā režisora titulu Zalcburgā arī saņēma (atgādināšu, ka pirms nu jau pulka gadiem YDP balvu ieguva Jaunais Rīgas teātris - Alvja Hermaņa iestudētais N. Gogoļa Revidents, un tieši Zalcburgā patiesībā sākās JRT vētrainā starptautiskā karjera).
Protams, ir tikai normāli, ka Eiropas/pasaules teātris nepiegādā «šedevrālas jaunatklāsmes» režijas, stila, formas un citās teatrālās izpausmes jomās ar regularitāti reizi gadā un biežāk, kā smejies, Zalcburgā akurāt uz brokastlaiku. Taču pats fakts, ka franču un austriešu horeogrāfes, režisores, performansistes un vispār kreatīvas artistes (nav žanru, kuros viņa nedarbotos, - te pieskaitiet fotografēšanu, literatūru, gleznošanu, instalācijas, filosofiju…) Žizeles Vjennas (Giselle Vienne) eksperimentālie stundu un pusotru ilgstošie teātra projekti ar poētiskiem nosaukumiem Mūžīgie elki/Eternelle Idole un Tas, kā tu pazudīsi/This is how you will disappear izpelnās augstu novērtējumu prestižā teātra un mūzikas saietā, raisa, hm, bažas. Mēdz jau teikt, ka talantīgā radošā cilvēkā visa ir daudz. Tad, lūk, režisores Vjennas darbībā skatuvei arī visa ir pārāk daudz - visvairāk jau pretenciozitātes, taču pagalam knaps ir «vēstījums» jeb saturs, ko artiste ar savām «izrādēm» pauž. Turklāt - un tas nemaz nav paradokss - viņas «kreatūras» (radītās izrādes) ir tīrākā medusmaize kritiķiem! Jo te paveras tāda mēroga apvāršņi teoretizēšanai par teātra «patieso dabu», «eksistenciāliem dziļumiem», vizuālā tēla dominanci pār verbālo un visdažādāko konceptu bīdīšanai par «postdramatisko teātri», ka galva var riņķot kā vilciņš. Kaut, man šķiet, aiz visas šī vizuāli efektīgās formas slēpjas absolūts tukšums. Spriediet paši.
Aurora Ponomarenko dūmu mutuļos
Performance Mūžīgie elki notiek hokeja hallē jeb ledus arēnā. Skatītāji ieņem vietu tribīņu vienā pusē. Uz ledus izslido meitene daiļslidotāja, minūtes desmit trenējas, demonstrējot visai primitīvus daiļslidošanas soļus (ja kāds kaut reizi TV skatījies šo sporta/dejas veidu kaut vai Eiropas čempionāta līmenī, uzreiz sapratīs, ka uz ledus ir viduvēja amatiere, lai kas arī būtu programmā norādītā Aurora Ponomarenko), telpas otrās puses tribīnēs bez acīmredzamas motivācijas klīst Misters X - kāds jauns vīrietis. Tad ledus arēnā izslido bariņš meitenīšu, tērptas vienādos japāņu mangās sastopamo skolnieču formastērpos, un visām ir vienādas parūkas. Pavirpuļo ap «centrālo varoni», aizslido. Nākamie uz ledus iznāk vietējās hokeja komandas čaļi, kuri minūtes piecas imitē hokeja treniņu. Kā parādījušies, tā pazūd. Puisis turpina klīst pa tribīnēm. Aurora Ponomarenko dejo solonumuru, kurā acīmredzami tīši krīt - nelaime! Kad «migla» izklīst, uz ledus nolaidies NLO šķīvītis, pretī daiļslidotājai dodas «citplanētietis» zaļā gumijas maskā, kura rokās Aurora P. paģībst. Tumsa. Viss. (Izrādē nepārtraukti skan Stīvena O'Meilija un Pītera Rēberga sacerētā «kosmiskā» mūzika, jāatzīst, labākais, kas šajā stundā bija baudāms.)
Vajag kādu, kas uz to skatās
Izrāde Tas, kā tu pazudīsi ir vēl «krutāka». Uz pusotru stundu skatītāji tiek «iespundēti» mežā - nudien perfektā meža instalācijā, jo uz skatuves vērojama aina kādos brikšņos, kas papildināta ar koku lapu smaržu, psihedēlisku mūziku, «dzīviem» meža trokšņiem, diviem īstiem un ļoti labi trenētiem putniem (pūce un vanags), kas teicami izpilda savas lomas un lido, un sēž tur, kur tas bijis iecerēts, un fantastisku miglu (šoreiz bez jokiem - skatītāji burtiski noelšas, cik lielisku miglu mežā režisorei izdevies «sacerēt», tieši mitrais gaiss arī atmodina koku lapu un zālītes trūdu un skuju smaržu - un šo «triku» patiesi var saukt par iespaidīgu). Bet uz skatuves ir arī trīs «aktieri» un trīs lelles, kas izspēlē «poētisku» sižetu par to, kā tiek nogalināti cilvēki. Teksts gan apzināti tiek runāts ne gluži skaidri, lai būtu tikai nojausma, ka viens «varonis» savu meiteni nogalinājis, jo tā «nav bijusi pietiekami perfekta» (tēzi ilustrē etīde ar jaunekli, kurš nerimtīgi, minūtes piecpadsmit liek kādai pieticīgā sporta kostīmā tērptai aktrisei izpildīt akrobātiskus trikus, taču nekāda erotiska vilkme starp abiem nav manāma…), otrs jauneklis nonāvējis savu draudzeni tāpēc, ka viņš ir «pārāk slavens un nedrīkst mirt» (bet kādam taču jāmirst ir!), tad džeks no pirmās etīdes nosit «pārāk slaveno» čali - tērptu pankroka dziedātāja ādās, dzelkšņos un gota grimu uz sejas -, nosit brutāli, sašķaidot pret galvu pudeli un pārgriežot rīkli, asinis šķīst, ar asinīm tiek aptašķīts sniegbaltais Adidas treniņtērps. Abi jaunekļi runā dzejā (programmā uzrādīts nāvniecisko peršu autors - Deniss Kūpers), bet runā murminot, kā kad būtu transā vai zāli sapīpējušies. Visbeidzot no meža biezokņa tumsas iznirst trīs bērnu lelles, un mikrofonā balss pavēsta, ka pusaudži nejauši nosituši savu biedru. Tā gadās. Finālā uz skatuves iznāk loka šāvējs un ar reālu sporta loku šauj bultas (mirklis, kad bulta ar troksni ieduras kokā, skan/izklausās tiešām biedējoši). Šāvēja sportisko nodarbi aptur vien dzīva pūcīte, kas uzlaižas uz tā paša koka, kur piestutēts šaušanas mērķis, un sāk dūdot. Padūdo, papukst un aizlido uz skatuves otru pusi - pretī nezināmam mērķim. Tumsa. Viss.
Tādi teatrāli poētiski skicējumi, dzejoļi, kuru laikā katrs (skatītājs) var nodarboties, ar ko sirds kāro. Domāt «dziļas domas» par mūslaiku pasaules agresivitāti, par cilvēkos mītošo nemotivēto vardarbību, par bīstamajiem sakariem, kuros valda tikai seksa un nāves instinkti, par neverbālo teātri vai par postdramatiskā teātra krīzi, kurā jebkurš izteiciens ir vērtība per se. Tikai vajag kādu, kas uz to visu skatās. Un man ir aizdomas, ka te rakstītais «izklausās» interesantāk nekā teātra realitātē. Par miglu gan paldies.