Atceroties, ka Vienotība sevi dēvē par labēji centrisku politisku spēku, salīdzinājums ar sociāldemokrātiem var likties nevietā. Un tomēr: partijas spices izlolotais nākamais līderis Piebalgs ir tikpat tuvs Latvijas ierindas cilvēku (diezgan dumjš apzīmējums, bet ko padarīsi...) problēmām, cik tā laika publikas apsmaidītajās Mežaparka villās dzīvojošie sociāldemokrātu līderi starpkaru Latvijā. Lai kā būtu, šī partija ir ieguvusi unikālu vietu starp citām Latvijā - lai arī aizvadītās nedēļas nogalē «tusiņi» bija gan Latvijas Zaļajai partijai, gan «nacionāļiem», Vienotības biedru kopā sanākšana izpelnījās mediju krietni lielāku interesi. It kā neloģiski - visi, kam nav slinkums, pareģo šai organizācijai galu, tomēr vēro dedzīgi. Tomēr nekā neloģiska laikam nav gan - dažādu iemeslu dēļ (lielāka «iekšu» nešana tautās u. c.) Vienotība Latvijas šodienas politikā ir kaut kas līdzīgs publiskai laboratorijai, kurā vērojami pamācoši eksperimenti. Pēdējā laikā vairāk gan tādi, kā nevajag darīt, ja negribat saspridzināt aparatūru.
Jau pieminētā jauna līdera izvēle, kas partijai stāv priekšā, ir vēl viens eksperiments, un runa nav tik daudz par izskanējušo pretendentu personībām, cik kritērijiem, kurus partija mēģina formulēt kā būtiskus, lai tās lejupslīde beigtos. Iespējams, pamācoši arī citiem.
Viens no akmeņiem, uz kuriem te visvieglāk paklupt, ir intepretēt līderim prasītās īpašības sašaurināti, subjektīvi. Piemēram, «autoritāte». Jā, bet kādā auditorijā? Partijas vadībā, partijā, starp vēlētājiem? Tās ir dažādas lietas. Autoritāte var nozīmēt kašķu beigšanos partijā, bet tas automātiski nenozīmē, ka to novērtēs vēlētāji, kuriem šī kašķēšanās ir tikai viens no iemesliem sarūgtinājumam par partiju. «Atpazīstamība». Pirmkārt, atpazīstamība ne vienmēr ir pluss, jo tā var būt arī ar negatīvu zīmi - skat. Āboltiņas piemēru (cik tas pamatoti, cits jautājums). Otrkārt, tā ir samērā viegli iegūstama - pirms kļūšanas par premjeru Kučinskis diez vai bija starp atpazīstamākajiem Latvijas politiķiem - tātad tā nav būtisks kritērijs. «Pieredze». Grūti iebilst - esam pieredzējuši vairākus visnotaļ kolorītus «startus», kas izbālējuši, saskaroties ar politiskās dzīves realitātēm. Tomēr tad jāsaprot, kādu pieredzi partija vēlas - meklēt kompromisus (to skaitā attiecībās ar citām partijām) vai būt agresīvam, mācēt «pakāpties» uz citiem? Tas nav viens un tas pats. Jau pieminētais premjers noteikti ir pieredzējis pirmajā interpretācijā, savukārt veselības ministrs uzkrāj pieredzi otrajā tik strauji, ka nenobrīnīties.
Īsi sakot, neatkarīgi no Vienotības reitinga interesanti eksperimenti šajā laboratorijā turpinās.