Laikam atšķirībā no citiem ministriem mēs esam ļoti plaši diskutējuši sabiedrībā, ar nevalstiskajām organizācijām, kā to darīt, kas ir [atbalstāmās] nozares, tāpēc tas nav klintī iekalts saraksts. Sākotnēji tur bija sešas nozares, tālāk, objektīvi raugoties pēc skaitļiem, tas ir mazinājies, paplašinājies. Šobrīd mēs runājam galvenokārt par piecām galvenajām nozarēm: viss pārtikas rūpniecības klasteris, sākot no zemkopības, tālāk viss mežrūpniecības klasteris, kas sākas no meža izstrādes, un tad jau mums iet tās nozares, kurās ir augsta pievienotā vērtība, - ķīmija, farmācija, optisko kabeļu un šķiedru ražošana, kur Latvijā ir labas iestrādes, un metālapstrāde un mašīnbūve. Tās ir apstrādes rūpniecības nozares, kuras līdz šim diemžēl Latvijā ir bijušas atstātas nedaudz novārtā, un mēs redzam, ka tieši šajās nozarēs eksporta potenciāls, konkurētspējas potenciāls ir ļoti augsts. Pakalpojumu nozare ir nedaudz nodalīta, jo tur ir citas vajadzības. Tās ir tranzīta nozare, jo objektīvi Latvija ir un, ticams, būs tranzīta valsts, un tūrisma nozare. Tajā ir lieli izaicinājumi, jo, lai kā mēs to vēlētos, Latvija nav tāda vēsturisku notikumu un būvju vieta, kāda ir, piemēram, Grieķija, Itālija vai Spānija, tomēr Latvijā neapšaubāmi ir daudz lietu, ko ārzemju tūristi vēlētos redzēt, tāpēc šeit mums ir ļoti precīzi jāstrādā.
Kā jūs cerat šīs nozares atbalstīt?
Ja runājam par apstrādes rūpniecību, šeit galvenokārt ir izglītība un zinātne un šī sasaiste kopā inovācijās. Neapšaubāmi ir svarīgi definēt, ka tieši eksportam un konkurētspējīgās nozarēs tiek koncentrēti visi finanšu instrumenti. Ja runājam par pakalpojumu nozarēm, šeit es redzu politisko un ārējā mārketinga darbību. Stāstīt ārzemēs, kāpēc Latvija ir tūristiem pievilcīga zeme, savukārt tranzīta jomā augstākās valsts varas līmenī runāt par to, kāpēc Vidusāzijas valstīm būtu jāved kravas uz mūsu ostām, nevis, piemēram, caur mūsu kaimiņu ostām.
Jūsu vadībā ēku siltināšanai pieejamais valsts finansiālais atbalsts pavasarī tika nozīmīgi palielināts, tomēr faktiskais pieteikumu skaits ir mazāks, nekā pat Godmaņa valdība bija plānojusi. Ko darīsit, lai veicinātu lielāku aktivitāti šajā jomā?
Mēs esam jau trīs reizes mainījuši noteikumus šajā programmā, tos būtiski atvieglojot. Galvenā problēma ir objektīvā iedzīvotāju neticība tam, ka ir iespējams godīgā veidā siltināt dzīvokļus un [bailes], ka tas ilgtermiņā iedzīvotājiem radīs apgrūtinājumus. Tātad, pirmkārt, šie atvieglojumi. Otrkārt, ļoti intensīvs darbs ar pašvaldībām, lai tās būtu starpnieks starp iedzīvotājiem un ministriju, izstāstot, ka tas tiešām ir nepieciešams. Trešais, ko mēs šogad jau esam izplānojuši un nākamajos mēnešos realizēsim, ir ļoti precīza izskaidrošanas akcija tieši ar pašvaldībām, ar medijiem, kas strādā pašvaldībās, ar reģionālajiem laikrakstiem. Mēs ceram, ka soli pa solim iedzīvotāju uzticība pieaugs. Mēs redzam, ka pieteikumu skaits palielinās.
Valdība otrdien nolēma noteikt nekustamā īpašuma likmi par dzīvojamajām platībām, kuras fiskālais efekts būs tikai kādi 13 miljoni latu. Finanšu ministrijas pārstāvji teikuši, ka no IIN bāzes paplašināšanas varētu dabūt tikai 14 miljonu. Tajā pašā laikā valdība cer no papildu nodokļiem nākamgad ieņemt ap 90 miljoniem latu. Vai būs iespējams izvairīties no PVN paaugstināšanas?
Esmu dziļi pārliecināts, ka mums ir jāizdara viss, lai budžeta paketē mēs izvairītos no PVN paaugstināšanas. Šobrīd valdības lēmums [par nekustamā īpašuma nodokli] ir nosūtīts Saeimai. Šis ir tikai diskusijas sākums. Diemžēl esošās koalīcijas viedokļu atšķirības ir tādas, kādas tās ir. Tādēļ mēs ceram, ka Saeimā būs profesionāla, kvalitatīva diskusija, kāpēc to darīt, kādi ir ieguvumi, kādi ir zaudējumi. Vakar kabinetā bija dažādi piedāvājumi, no manas puses papildu piedāvājums bija šo likmi, kura ir, kā mēs sakām, «plakana», taisīt kā progresīvu, lielākiem mājokļiem [noteikt] lielāku likmi. Tas ir viens no piedāvājumiem, ceru, ka būs arī no citām partijām. Diemžēl Tautas partija ir tā, kura nepiedāvā neko. Man liekas, ka tas nav īsti konstruktīvi. Bet mums ir vēl laiks, un šīs diskusijas turpināsies.
Ir versija, ka viens no iemesliem, kāpēc bija iespējams izveidot Dombrovska valdību, bija jūsu spēja sadarboties ar tālaika Tautas partijas frakcijas vadītāju Māri Kučinski. Tagad Kučinski ir aizstājusi Vineta Muižniece. Vai tā ir zīme, ka TP vairs negrib palikt šajā valdībā?
Ļoti grūts jautājums. Es tiešām esmu ticējis, ka sadarbība ir vienīgā metode, lai iegūtu rezultātu valstī kopumā. Jāsaka, ka kaut kādā brīdī atsevišķu jautājumu risināšanā ar atsevišķiem Tautas partijas cilvēkiem bija veidojies kvalitatīvs un rezultatīvs kontakts. Tas, ko dara Tautas partija, šobrīd man nav līdz galam saprotams. Tā ir pagaidām diezgan nekonstruktīva pozīcija jebkurā jautājumā. Vienīgais, ko mēs varam izlobīt, ir partijas dibinātāja aktivitātes saistībā ar valūtas devalvāciju. Es ļoti ceru, ka tā ir tikai viena cilvēka aktivitāte, kura, kā es redzu, pašā partijā lielu pārsvaru nav guvusi. Toties tādu kopēju stratēģiju, ar ko Tautas partija vēlētos iet uz priekšu budžeta procesā kā koalīcijas partija, es diemžēl šobrīd neredzu. Ceram, ka viņiem šis viedoklis, šīs idejas izveidosies tālāk, bet, ja koalīcija tādā veidā turpinās darboties, ka mēs savā starpā torpedējam viens otra idejas, tas, visticamāk, nenovedīs ne pie kā laba.
Augustā teicāt, ka Latvenergo būtu jāsamazina tarifi, bet viņi teica, ka to nedarīs. Tagad Latvenergo nācis klajā ar paziņojumu, ka piešķirs bezmaksas pakalpojuma iespēju konkrētā apjomā 100 000 mazturīgo mājsaimniecību. Kāpēc nevar samazināt visiem, ja reiz gāzes cena krītas? Jaunā programma ir samazinājuma vietā?
Šī ir grūta saruna ar Latvenergo, kas turpinās jau ilgstoši. Diemžēl manā rīcībā nav visas koncerna bilances. Tas, ko rāda Latvenergo, - trijos no pieciem koncerna uzņēmumiem ir zaudējumi, viņi pārsvarā pelna no palu ūdens radītās elektroenerģijas Daugavas kaskādē, un viņi saka, ka tarifs netika pacelts pie augstajām gāzes cenām. Mēs esam vairākkārt politiski norādījuši, ka, raugoties uz citām mūsu reģiona valstīm, mēs nebūt neesam lētākie, atsevišķās pozīcijās - pat dārgākie. Latvenergo piedāvājums pēc vairākkārtējām sarunām bija šis sociāli atbildīgais solis. Runājot par uzņēmumiem, te es kā galveno instrumentu redzu tirgus principu ieviešanu. 6% no Latvijas lielo uzņēmumu elektrības tirgus atrodas igauņu kompānijas pārraudzībā. Tā ir labā ziņa, jo arī Latvenergo ir kļuvis krietni atvērtāks. Ceru, ka centieni panākt Igaunijas un Lietuvas tirgus atvēršanu dos rezultātu - tas radīs reālo elektroenerģijas tirgus cenu.
Vai jūtat, ka no regulatora puses ir nespēja vai nevēlēšanās panākt cenu samazinājumu?
Šis ir smags jautājums. Piemērs ar maznodrošinātajiem - diskusija ar Latvenergo vadību bija ministram, nevis regulatora vadībai. No regulatora vadības neesmu redzējis īpašas darbības, lai pierādītu, ka cenas ir par augstu. Varbūt mēs tās neesam ievērojuši… Manuprāt, regulators patlaban vairāk cīnās par savu algu līmeni, nevis sabiedrības interesēm.
Jūs nācāt ar priekšlikumu, ka regulatoram uz pusi jāsamazina algas, bet valdība otrdien šo jautājumu atlika. Kādēļ?
Pārsvarā argumenti bija - nevar jau tik ļoti samazināt. Tas, manuprāt, neiztur kritiku - algas treknajos gados bija neadekvātas, no neadekvāta palielinājuma nevar būt proporcionāla samazinājuma. Otrām kārtām - mēs krietni vairāk proporcionāli samazinājām daudzu lielo valsts uzņēmumu vadītāju algas.
Kura partija bremzē šo procesu?
Te nav viena partija, ir vairāki politiķi, kuri par šo tēmu ir uzstājušies, - Zaļo un Zemnieku savienība [vides ministra] Vējoņa kunga personā, [reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs no Tautas partijas] Zalāna kungs. Šeit, visticamāk, ir neredzamas saites starp regulatora padomi un vadītāju un partiju atsevišķiem ministriem.
Jūs valdībā iestājaties par stingrām prasībām airBaltic kapitāla palielināšanā. Ar kādiem nosacījumiem valstij vajadzētu ieguldīt papildu naudu uzņēmumā, kas pagājušajā gadā strādājis ar 28 miljonu latu zaudējumiem?
airBaltic, no vienas puses, ir veiksmes stāsts - tas dominē Baltijas tirgū. No otras puses, dīvaini redzēt šos piedāvājumus. Aviokompānija, kam jau 10 gadu ir neliels 500 tūkstošu latu pašu kapitāls, tieši patlaban, kad pagājušogad it kā augstās degvielas cenas dēļ bijuši zaudējumi, nāk un prasa to palielināt gandrīz desmitkārt - valstij un otram uzņēmumam būtu katram jāiegulda pa 14 miljoniem latu. Pirmkārt, nav veikta nopietna analīze, kāpēc šī summa ir tieši tāda un kāpēc ir veicamas tik lielas vienreizējas iemaksas. Otrkārt, neesmu redzējis citu iespējamo risinājumu analīzi. Valsts varētu pārdot vēl 49%, paturēt sev 2% un uzturēt statusu, kad valsts spēj turēt savās rokās stratēģiju. Ir dažādas aizdomas, kādēļ tieši šobrīd un šādās summās. Šīs summas ļoti sakrīt ar akciju iegādes summu, par kādu Flika kungs pagājušajā gadā nopirka airBaltic akcijas no SAS.
Flika kunga prognoze šā gada peļņai ir 12 miljoni latu, nākamā - 14 miljonu. Mans piedāvājums ir airBaltic pamatkapitālu palielināt trijos gados - šogad no katras puses par diviem miljoniem latu, nākamgad un aiznākamgad pilnīgi visu peļņu - triju gadu laikā sasniedzam 30 miljonu pamatkapitālu.
Finnair prezidentam bija jāatkāpjas, jo kompānija cieta zaudējumus, kas pret apgrozījumu bija daudz mazāki par airBaltic. Kāda būtu Flika atbildība?
Neapšaubāmi Flika kunga atbildībai būtu jābūt. Vai tā ir atkāpšanās - es negribu apgalvot, jo Flika kunga vadībā uzņēmums līdz šim ir darbojies pietiekami labi. Ja pēdējā gadā ir šie lielie zaudējumi, man ir aizdomas, ka tas ir citu iemeslu dēļ. Te būtu vairāk jārunā par valsts kā galvenā īpašnieka spēju pārvaldīt. Te es saredzu nopietnas problēmas.