Apkopojot Kultūras Dienas uzklausīto arhitektūras ekspertu iespaidus par šiem darbiem, izkristalizējas divas būtiskas atziņas. Labā ziņa ir arhitektu rūpīgi izstrādātās idejas - lielākoties gan privātu objektu sektorā -, kas ļauj saskatīt arī kopīgas iezīmes lokālās arhitektūras rokrakstā. Otra, ne tik laba un svaiga ziņa ir tā, ka publiskās telpas projektu Latvijā joprojām ir par maz un tie paši nevar lepoties ar augstu kvalitāti. Tas lielā mērā ir atkarīgs no pasūtītāja - kas šajā gadījumā var būt gan valsts, gan pašvaldības - izpratnes par kvalitatīvas arhitektūras nozīmi pilsētvidē. Ne velti 25. aprīlī Latvijas Arhitektu savienībā notika diskusiju cikla Nākotnes Rīga jau top! Vide. Arhitekts. Sabiedrība pirmā sanākšana, kuras mērķis ir vēl plašāks - veidot vienotu sabiedrības, nozares profesionāļu un valsts amatpersonu sapratni par saskanīgas pilsētvides sekmēšanu.
Prieks neieraudzīt neko jaunu
Trekno gadu skurbums, kas nereti arī arhitektūras jomā diktēja ātrumu un paviršību, ir izgaisis, un «veiksmīgākajos skates darbos var nomanīt jaunu, kvalitatīvā ziņā atšķirīgu arhitekta darbu, kas ir skrējiena nobremzēšanās un izpratnes par arhitekta atbildību rezultāts», - uzskata Latvijas Arhitektu savienības padomes priekšsēdētājs Andris Kronbergs. Šķiet, attapšanās notikusi uzreiz pēc krīzes iestāšanās - 2010. gadā laikrakstam Kultūras Forums 2009. gada Latvijas arhitektūras labāko darbu skates žūrijas tehniskās komisijas priekšsēdētājs Mārtiņš Pīlēns stāstīja: «Laiki mainās, naudas paliek arvien mazāk - jāmēģina atrast vērtības par to pašu cenu, līdz ar to arhitektūrā izpaliek pārspīlētība. (..) Darbos redzama idejiska tīrība, nekļūdāmies, izstrādājot konceptu un novedot to līdz galarezultātam. Šāda tendence varētu ilgt vēl divus vai trīs gadus.»
Šogad žūrija konstatējusi, ka ar kvalitāti izceļas mazi privāti objekti - tās ir vairākas privātmājas piekrastē, dažu ēku rekonstrukcijas Rīgā. Kultūras Dienas aptaujātais biroja Arhiidea arhitekts Toms Kokins atzina, ka ir priecīgs, ka gada skates labāko darbu sarakstā nav ieraudzījis neko jaunu un neredzētu: «Labai arhitektūrai ir jānobriest - ja tā ļoti strauji reaģē uz kaut kādām tendencēm, tas ir slikti.» Īpaši privātmāju sektorā arhitekts saskata kopīgas iezīmes, un tas, viņaprāt, liecina par briedumu identitātes meklējumos Latvijas arhitektūrā, kas pēdējās desmitgadēs ir bijis visai piņķerīgs diskusiju temats. «Identitāti nevar tik vienkārši formulēt - tā veidojas laika gaitā, atbirstot sliktajām vērtībām un uzlabojot kvalitātes,» uzskata T. Kokins.
Iespējams, Latvijas arhitektūras identitāte atspoguļojas RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes lektores Anitas Antenišķes vērojumā: «Kopīgās pozitīvās tendences skates labākajos darbos ir gaisma, atvērtība, latviskas un reģionālas noskaņas, stila vienotība dažādu arhitektu projektos, uzsvars uz dabisku, vienkāršu eleganci mājokļu risinājumos un vairākos interjeros. Pelēkie toņi, baltais, koka toņi, akcenti vienotā tonālā gammā, formu skaidrība. Līdzīgas noskaņas ir arī sabiedriskajos objektos - Rīgas Lutera draudzes centrā un veikalā Riija.» Arī A. Kronbergs secinājis, ka glamūrīgas domāšanas virziens patlaban nav modē, iepriecinoša ir arhitektu tendence reaģēt uz šim laikam raksturīgo - racionālo, praktisko, nesamāksloto un pat nedaudz minimālistiski ievirzīto - pieprasījumu.
Kvalitatīvu arhitektūru ikvienam
Vairāki eksperti atzīst, ka sabiedriskajā sektorā XXI gadsimta Latvijas arhitektūrai raksturīgās dvesmas jūtamas daudz mazāk nekā mājokļu grupā, turklāt šāda veida komerciālie projekti ievērojami pārspēj nekomerciālos gan kvalitātes, gan izteiksmīguma ziņā. Te gluži iederīgs A. Antenišķes jautājums: «Vai tas nozīmētu, ka cilvēks kā patērētājs no būvniecības pasūtītāju puses tiek uztverts kā svarīgāks un mūsdienīgāks nekā cilvēks kā vienkāršs iedzīvotājs un nodokļu maksātājs?» Joprojām lielā mērā pasūtītāji pieņem lēmumus pēc zemākās cenas principa, kaut gan pirmām kārtām būtu jāvērtē risinājuma kvalitāte, jo arhitektūra ir ilglaicīgs produkts. I. Zībārte norāda uz pašreizējiem centieniem uzlabot izglītības sistēmu, taču neesot novēroti nekādi uzlabojumi skolu un bērnudārzu arhitektūrā, joprojām ir par maz sporta zāļu un sakoptu atpūtas vietu.
T. Kokins pozitīvi vērtē Kuldīgas pilsētas un novada aktivitāti, kas pieteikusi gada skatei savus objektus - rekonstruēto tirgus teritoriju, pilsētas dārzu, pārbūvēto bibliotēku un rekonstruēto rātsnamu ar kompleksu. «Prieks par katru rekonstruētu objektu, šo nozari noteikti vajag atbalstīt. Pašlaik gan strādā viena filozofija - nojaukt ēku un tās vietā uzbūvēt jaunu ir lētāk, nekā ķēpāties ar restaurāciju vai plaisu lāpīšanu.»