Tomēr jāsecina, ka Rīgā 3. novembrī viņu klausīties bija atnākuši gan vieni, gan otri, jo saskaņā ar koncertaģentūras FBI pēc koncerta sniegtajiem datiem: «Eltons Džons atgriezās Rīgā ar satriecošu koncertu 10 300 skatītāju priekšā.» Šis skaitlis nesasniedz Arēnas Rīga ietilpības griestus, kas no ārzemju popzvaigznēm izdevies Kailijai Minogai un Depeche Mode, bet, salīdzinot ar retajām skatītāju rindām īsi pirms iesildītāju 2 Cellos uzstāšanās sākuma, tas ir iespaidīgs.
Čellistu dueta repertuārs no Maikla Džeksona un U2 līdz Guns'n'Roses un Nirvana lielākajiem hitiem bija intriģējošs, un pats vakara varonis ar grupu viņiem pievienojās ar savu enerģijas pilno 1973. gada hitu Saturday Night's Alright For Fighting, jau ar pirmajām uzstāšanās minūtēm atgādinot par sevi ne vien kā par daudzu hitu autoru un izpildītāju, bet arī izcilu rokenrola pianistu. Ar nākamo soli (I'm Still Standing) tikpat slaidi ielēcis saldajos astoņdesmitajos, uz skatuves parādoties arī četrām melnādainām fona vokālistēm, seko iekritiens šķietami bezgalīgā agrīno balāžu gūstā, kura laikā uz muzikāliem piedzīvojumiem kāra klausītāja vienīgais glābiņš ir spīdošā pavadītājsastāva meistarības baudīšana. Bet gan jau koncertdzīvē daudz pieredzējušais Eltons pats lieliski zina, ka tas nevar vilkties mūžīgi un katram ieilgušam darbam reiz jātiek bagātīgi atalgotam - citam varbūt pēc kara, citam nākamajā dzīvē, bet šim - šajā pašā koncertā.
Sasniedzis «sentimentālās daļas» kulmināciju ar Candle In The Wind, Eltons noveda līdz muzikālajai ekstāzei arī sākumā minēto pirmo koncerta apmeklētāju daļu ar turpat desmit minūšu garu klavierblūza solo, kas teju, teju, šķita, pāraugs viņa ballītēs aktuālākajā hitā Crocodile Rock, bet tomēr ne. Muzikālo pērļu biruma sadaļa turpinājās ar blūziski psihedēlisku noskaņu iezagšanos balāžu cienītāju saldākajos sapņos ar Rocket Man un Honkey Cat, un tad jau arī krokodili sāka ņirbēt uz ekrāna. Izrādās, Latvijas publikai, kas slavena ar kūtro līdzi dziedāšanu lielu zvaigžņu koncertos pat dziesmu vieglākajās vietās, pēc mūziķu izmisīgajiem centieniem arī Crocodile Rock smieklīgo piedziedājumu «ļāā, ļa-ļa-ļa-ļa-ļāā» izdodas iemācīties tikai ar ceturto piegājienu.
Toties Eltons pašās beigās Latvijai, jau palicis uz skatuves vienatnē, dāvāja dziesmu, kuras nav pat oficiālajā koncerta dziesmu sarakstā. Viņš zina, ka tai jābūt nevienai citai kā Nikita - tās izlaiduma un aktualitātes gads (1985) šajā reģionā sakrīt ar kabeļtelevīziju revolūciju, kad katrs vidusmēra iedzīvotājs savās mājās sāka skatīties MTV. Tāpēc arī ovācijas pie Nikita vislielākās, jo tieši četrdesmitgadnieki ir lielākā daļa koncerta publikas. Un nav šaubu, ka arī Eltons Rīgas koncertu beidza dziļi saviļņots, staigājot pa skatuves malu šurpu turpu un nespējot vien beigt tvert un sūtīt personiskus mājienus un gaisa skūpstus.