«Kaut kas tāds bija iespējams vien juku laikos, kad saskaņojumiem par mājas pārbūvi neviens tā īsti nesekoja, turklāt daudzdzīvokļu nams atrodas Jelgavā,» saka arhitekte. «Pieredze rāda, ka pārbūvēt mazos padomju laikā celtos dzīvoklīšus var, taču iesaistīt arhitektu, lai trīsistabu dzīvokli uztaisītu par diviem divistabu dzīvokļiem, - tas ir pilnīgi garām!»
Padomju laika mazie dzīvokļi organizēti ar citu dzīvošanas modeli, kur dzīvoklītis plānots kā vieta neilgam laikam, pat kā guļamvieta. Arhitekte Ilze Zbitkovska arī veikusi pārbūves un norāda, ka, nodibinot ģimeni, piedzimstot bērniem, dzīves telpa jāmaina.
«Būtiskākais ir nevis tas, kā pārjaukt sienas, bet spēt nopelnīt naudu, lai iegādātos savai dzīves kvalitātei atbilstošu mājokli,» ir pārliecināta arhitekte D. Lediņa. Viņa norāda uz pārspīlēto pieticību, kas varētu būt sekas padomju laika domāšanai, ja cilvēki samierinās, nerisinot mājokļa problēmas.
Pārapdzīvotības problēmas nevar atrisināt arhitekti. Tā ir pamatā ekonomistu problēma, lai cilvēkiem būtu darbs un adekvāti ienākumi.
«Var ielikt jaunas sienas, bet jāatceras, ka dzīvokļa plānošana, pārveidošana ir finansiāls ieguldījums,» secina arhitektes. Izstrādātie daudzdzīvokļu projekti bija paredzēti citiem mērķiem, nevis sienu nojaukšanai. «Jāmeklē finanses, lai atrastu to dzīvokļu modeli, kas atbilst ģimenes tā brīža situācijai, pretējā gadījumā saskaņot mazu būvprojektiņu var izrādīties ļoti dārgi.»
Likumi paredz: ja dzīvoklis pieder kā domājamā daļa, tad līdzīpašnieki ir visas mājas īpašnieki. Tas nozīmē: ja notiek pārbūve, tā jāsaskaņo ar visiem mājas līdzīpašniekiem. Visbiežāk jāpārdomā, vai finansiāli ir vērts, lai triju istabu dzīvoklī lauztu/ieliktu lieku sienu.
Būvprojektu saskaņošana prasa daudz nervu un finansiāli ne vienmēr attaisnojas. Var jau kādreiz kuģa kajītes apjoma istabiņā sabūvēt nezin ko, bet «tad tā nav arhitektūra, tie ir asprātības uzdevumi un galvas mežģi», atzīst arhitekte D. Lediņa un piebilst - ar noteikumu, ja pats idejas autors tajā dzīvoklī dzīvo, ja pastāv individuāls risinājums, ne standarts.
Latviešiem māju sajūta ir ļoti izteikta un, kā uzskata arhitektes, bieži vien mājoklis ir turības, esamības apliecinājums. Bieži mainīt mājvietas nav populāra tradīcija. Arhitektes aizrāda, ka ikgadējos Jurģus tomēr nevar uzteikt kā slavējamu faktoru - latvieši tomēr ir idejiski kodēti būt par saimniekiem: «Jurģos brauca kalpu gals... Kurš gribēs atzīt sevi kā nabagu?»