Šopavasar pirms Lieldienām grupiņa Balvu jauniešu, pārsvarā Valsts ģimnāzijas audzēkņi, neviena nebalstīti un nerosināti, noorganizēja labdarības akciju, sniedzot palīdzību simtiem Balvu trūcīgo iedzīvotāju.
Skatīties acīs ciešanām
«Te jau nav visi,» pasmaida Oskars, «akcijā mēs bijām kādi sešpadsmit. Sastāvs jau mainījās, kāds nāca klāt, kādam tajā dienā nebija laika. Bet visiem bija tāda kopīga interese: kā tas ir - palīdzēt, darīt labu.» Viss esot sācies ģitāristu ansamblī, kur starplaikos starp mēģinājumiem puišiem radusies doma sarīkot kādu labdarības koncertu. Pievienojušās arī meitenes - solistes Pirmais brauciens bijis uz Balvu pansionātu.
«Man tā bija pirmā saskare ar labdarību, vispār - ar cilvēkiem, kuriem ir grūti, kuri cieš,» saka Sintija Žagare. «Vissmagākā sajūta bija pansionāta trešajā stāvā, kur dzīvo tādi ļoti vārgi, sakropļoti cilvēki, tad daudziem no mums lija asaras, bet bija arī gandarījums.» Sintija ir ansambļa soliste, bet Kristīne Ercika pieteicās koncertos lasīt kristīgo dzeju. «Tas bija pats grūtākais - skatīties šiem cilvēkiem acīs. Likās - nu ko mēs varam viņiem, veciem un slimiem, palīdzēt! Tomēr jutām, ka viņi ir priecīgi par to, ka mēs uz turieni atbraucām. Pansionāta iemītniekiem mēs dalījām arī saziedotās grāmatas, parunājāmies ar viņiem.» Jaunieši sarīkojuši vairākus kristīgās mūzikas koncertus bērnudārzos un pamatskolā, tad Oskaram radusies jauna ideja - rīkot labdarības akciju, lai vāktu apģērbu un citas mantas, kā to dara starptautiskā jauniešu kristīgā misija Kingdom&Son, kurā viņš gada sākumā bija piedalījies kā brīvprātīgais. Sākumā tas šķitis neiespējami, taču nolēmuši pamēģināt.
Brīnumi notiek
«Izdomājām akcijai nosaukumu Nepaliec malā, iesaisties! Sākumā bijām četri zēni, gājām pa veikaliem, lūdzām, lai ziedo apģērbu. Kā par brīnumu - mums uzticējās. Pirmais atspēriens bija tad, kad veikalā Mans mazais mums uzdāvināja drēbes vairāk nekā 200 latu vērtībā. Tas bija tāds prieks, pēc tam jau ar Dieva palīdzību viss sāka risināties, arī iedzīvotāji sāka pie mums nest apģērbu. Balvos mēs savācām vairāk nekā tonnu drēbju.»
Oskars atceras, ka sākumā visas ziedotās mantas krāvuši viņa mājā, taču, kad jau pietrūcis vietas, devušies uz Balvu Sociālo servisu, kura darbinieki atvēlējuši jauniešiem telpu, kur glabāt un šķirot saziedoto. Vēl lielu humānās palīdzības kravu brīnumainā kārtā saņēmuši un ar pašu noīrēto autobusu atveduši no Ogres katoļu draudzes. Tad sākusies lielā šķirošana un dalīšana. Darba bijis ļoti daudz, jaunieši uzreiz pēc stundām devušies uz Sociālo servisu, turpat uz vietas paši gatavojuši vakariņas, mācījušies, dziedājuši.
«Mēs to visu saistījām ar kristīgo darbu, ar lūgšanām, laikam tāpēc arī notika dažādi brīnumi. Mēs pirms Lieldienām gribējām nopirkt olas pilsētas bērnudārziem, lai varētu tās kopīgi ar bērniem izkrāsot. Saskaitījām, ka vajag 40 latu, bet mums tik daudz nebija. Man tovakar bija teātrī mēģinājums, es visu laiku domāju, kā lai dabū naudiņu, te mani izsauc ārā viens paziņa, kas atvedis drēbes ziedot, pēkšņi izņem no maka tieši 40 latus un atdod man. Es biju tik pārsteigts un priecīgs,» stāsta Oskars.
Jādzird arī pārmetumi
Sociālais serviss iedevis sarakstu ar vairāk nekā 200 Balvu trūcīgajām ģimenēm, jaunieši apciemojuši katru no tām un nesuši uzaicinājumus, lai nāk pēc apģērba, katrai ģimenei bija noteikts laiks, kad viņi varēja nākt un savākt sev nepieciešamo. Jaunieši atzīstas, ka nācies uzklausīt gan pateicību, gan arī pārmetumus. «Bija pārmetumi, kāpēc jūs mūs neuzaicinājāt pirmajā reizē, kaut arī mēs veidojām tādu sistēmu, lai katru reizi izliktu arī jaunas mantas. Bija arī agresīvi cilvēki, lamājās, mums nācās viņus palūgt iziet ārā,» saka Kristīne. «Protams, tas bija tik maz, ko mēs varējām dot, jo šie apģērbi tāpat nonēsāsies, bet labdarība ir kā sēkla, kas iesēta nes augļus pēc laika. Galvenais, lai šie cilvēki, kas ir nonākuši tādā kā depresijā, tomēr sajustu, ka par viņiem domā, palīdz, ka viņi ir vajadzīgi. Mēs gribējām viņiem kaut nelielu gaismiņu parādīt,» uzsver Oskars.