Juris Kaža
Līdz šī gadsimta beigām, kamēr vēl būs dzīva paaudze, kas ir pieradusi pie grāmatām, vai kuriem ir bijusi kaut kāda saskarsme, pieķeršanās tām. Paaudze, kas ir turējusi rokās papīru. Tā paaudze, kas dzimst un ir zīdaiņi tagad, tie varbūt ļoti reti redzēs grāmatas. Viņiem galvenais drukātā vārda lasīšanas veids būs kaut kas līdzīgs planšetdatoram. Nupat sazvanījos ar savu trīsarpus gadus veco mazdēliņu Zviedrijā. Viņam galvenais jautājums bija, kad es atkal atbraukšu ar savu iPad. Šie «elektroniskie bērni» jeb «ībērni», paņemot rokā īstu žurnālu, jau mēģina lapu pāršķirt tā, kā to dara planšetdatorā. Klasiskajai literatūrai, kurai neviens klāt neko nepierakstīs, piemēram, Mērnieku laikiem, grāmatas formātā zināma loma kādu laiku vēl varētu būt kaut vai kā dāvanai. Cilvēks nenāks uz dzimšanas dienu ar flešatmiņu. Bet ziņu un izklaides izdevumiem nākotne ir planšetizdevumos, nevis papīrā. Tomēr kā arhivēšanas veids, lai nodrošinātos pret dažādām katastrofām, kas var ietekmēt elektroniskos arhīvus, grāmatas pastāvēs vēl ilgi.