Tur starp interesantiem cilvēkiem ar aizraujošiem stāstiem par eksotiskām zemēm ikviens vismaz dažas stundas varēja sajusties patiesi labi. Taču, atgriežoties Rīgā, tā mani atkal sagrāba ar dzelžainu tvērienu - automašīnu pilnām ielām.
Mana ikrīta gājiena laikā pāri Akmens tiltam no pārdomām par turpmākiem dienas darbiem arvien biežāk izrauj smago kravas konteineru furgonu dārdoņa. Varbūt daļēji vainojams krīzes stresiņš, tomēr nesaprotu, kas tālbraucējiem meklējams pašā pilsētas centrā. Un, lai cik skarbi tas arī skanētu, tieši no manas mutes - arī velosipēdistu uz ietvēm jau ir par daudz. Turklāt viņu vidū arvien biežāk sastopami tādi, kas uzskata, ka ietves domātas tieši viņiem. Reiz Stokholmā par braukšanu pa ietvi kāds vīrs mani ar visu braucamo vienkārši izgrūda uz ielas.
Laiku pa laikam uzpeldējis jautājums par Akmens tilta atdošanu tikai gājējiem? Tad, kad tilta galā būs jaunā bibliotēka un koncertzāle, tas atkal varētu kļūt aktuāls. Prāgā taču ir Kārļa tilts, kur glezno un muzicē, un motorizētie todēļ revolūciju nav uztaisījuši. Varbūt šo pieredzi varētu pārņemt arī mūsu pilsēta. Skati no Akmens tilta jau tagad piesaista ārzemniekus, un, ja vēl tur izvietotu tautas daiļamatnieku kioskus, būtu arī materiāls ieguvums. Jo, lai cik tiltu mēs uzbūvētu pār Daugavu, sastrēgumu problēmu tas nekad neatrisinās. Par to pārliecinos ik dienas, ejot gar Uzvaras parku un vērojot te sapulcējušos cilvēku pūļus un automašīnas ar burtu «M» uz jumta. Skarbi skanēs, bet es uzskatu, ka likt automīļiem padomāt par braukāšanu caur pilsētas centru var, nevis dzisinot muti, bet radot pēc iespējas neciešamākus apstākļus, piemēram, samazinot autostāvvietu skaitu. Vai rīkoties kā, piemēram, Stokholmā, kur zem pilsētas centra izveidots ne tikai tunelis, bet arī iepirkšanās centrs, kas vismaz daļu virszemes ņurgas un trokšņu iedzen pazemē. Kā zināms, hiperaktīvais jaunizceptais Rīgas vicemērs ar likumu ievērošanu, tajā skaitā arī autobraucēju, līdz šim sevi nav apgrūtinājis, tādēļ cerības uz loģiskām pārmaiņām transporta jautājuma risināšanā šķiet visai vājas.
Droši vien izklausos pēc nīgra veča vai vismaz hroniska skeptiķa. Tad kādēļ vēl joprojām pacieš šo skarbo dāmu - Rīgu? Laikam jau viena iemesla dēļ. Tā paša, kura citu nabadzībā nonākušo valstu provinču iedzīvotāji, kas ar cerību dodas peļņā uz metropoli. Protams, dzīvošanai Rīgā ir arī vēl citas priekšrocības, piemēram, iespējas laiku pa laikam nolaist uzkrājušos tvaiku Doma laukumā vai kā pagājušoceturtdien Esplanādē. Šķiet, tas bija Marks Tvens, kas reiz teicis, ka optimists ir sinonīms vārdam «muļķis». Es tomēr esmu optimists…