Savukārt ES prezidentam Hermanim van Rompejam esot cits priekšlikums: jauns fiskālais līgums, kam vajadzīgi vien atsevišķi grozījumi ES līgumā.
ES līguma maiņa ir ilglaicīgs process, jo dalībvalstīm tas jāratificē parlamentā vai tautas referendumā. H. van Rompeja piedāvātais fiskālais līgums ļauj apiet šādu procesu, neatsakoties no idejas par stingru dalībvalstu budžeta uzraudzību: budžeta deficīts zem 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet parāda kopapjoms ne vairāk kā 60% no IKP. Priekšlikumi neizslēdz arī Vācijas kancleres A. Merkeles un Francijas prezidenta N. Sarkozī iecerēto «zelta likumu», kas valstīm liek sabalansēt budžetu.
H. van Rompejs piedāvā palielināt Eiropas Centrālās bankas (ECB) lomu un neizslēdz vienotu eiroobligāciju ideju, pret ko asi iebildusi Vācija. Eirozonas glābšanas fondu jeb Eiropas stabilitātes mehānismu rosina pārveidot par bankai līdzīgu institūciju, ļaujot tam aizņemties līdzekļus no ECB. Turklāt Eiropas Komisijai (EK) būtu tiesības automātiski ieviest taupības pasākumus tajās valstīs, kuras saņem starptautisko finanšu palīdzību.
Lai gan ES prezidenta piedāvājums daudz neatšķiras no A. Merkeles un N. Sarkozī kūrētā, Vācija un Francija ar jaunu ES līgumu uzstājusi uz radikālākiem soļiem: automātiskām sankcijām valstīm, kuras pārkāpj noteikto 3% budžeta deficīta robežu. Ja visas 27 ES dalībvalstis nepiekristu jaunajam līgumam, abi ES līderi paziņojuši, ka gatavi veidot līgumu tikai 17 eirozonas valstīm, kā arī tām, kuras piekrīt šādam solim.
Lielāko pretestību jauna ES līguma ideja izraisījusi Lielbritānijā. Premjers Deivids Kamerons brīdinājis, ka bloķēs šo ieceri, ja netiks ņemtas vērā britu intereses, arī par vienotā tirgus un finanšu pakalpojumu nozīmību. Lielbritānija, kas neietilpst eirozonā, baidās, ka zaudēs ietekmi Savienībā.
Kā D. Kamerons rakstīja laikrakstam The Times, svarīgākais pašreiz ir atrisināt eirozonas nedienas, kas negatīvi ietekmē arī Lielbritānijas ekonomiku, un tam nenoliedzami nepieciešama ciešāka eirozonas valstu sadarbība. «Ja viņi to izvēlas darīt ar ES līgumu, Lielbritānija arī uzstās uz kādām drošības garantijām. Ja mēs tās iegūsim, arī līgums varēs virzīties uz priekšu. Ja mēs tās negūsim, arī līguma nebūs.»