Sūtīja, kur grūtāk
Bonifācija Urtāna pedagoģiskais stāžs ir 58 gadi, skolu direktora amatā aizvadīti 30 gadi. Zēna gados viņš nemaz nav gribējis kļūt par skolotāju, mērķējis uz arhitektiem - pārējos iestājeksāmenus universitātē izturējis godam, taču domrakstu par kolektivizāciju, par to, kā Kārsavas rajonā stājušies kolhozā, uzrakstījis «labu, bet politiski nepareizu». «Lai nebūtu jāiet armijā, metos uz Daugavpils skolotāju institūtu. Uzrakstīju to pašu domrakstu, tikai vienu vārdu mainīju - «labprātīgi». Dabūju piecnieku un kļuvu par skolotāju,» - tā Bonifācijs.
Pēc divu gadu studijām par pirmo darbavietu viņam kļuvusi Kalsnavas septiņgadīgā skola, tad jaunais cilvēks izvirzīts Pļaviņu rajona Tautas izglītības nodaļas vadītāja amatā, tomēr 1954. gadā iesaukts dienestā, nokļuvis Kazahijā. «Panācu, ka man atļauj mācīties neklātienē Karagandas Pedagoģiskajā institūtā, tur pabeidzu trešo un ceturto kursu. Atgriezos Daugavpilī un 1958. gadā augstskolu pabeidzu.» Paralēli viņš jau strādājis par direktoru Līvānu 2. vidusskolā, bet tad nācies vadīt Izvaltas skolu, kas tolaik bijusi cekas uzmanības lokā. Skolā darbojušās pagrīdes organizācijas, pionieru organizācija vāja, iepriekšējie direktori nomesti, kanalizācija nestrādā... Bonifācijs savu piekrišanu šim amatam nav devis, taču burtiski piespiests. «Mani mocīja, sūtīja tur, kur grūtāk. Jo es pratu strādāt, darbam atdevu visas savas zināšanas, enerģiju un aiz sevis atstāju normālas skolas.» Rakstura ziņā Bonifācijs bijis atraktīvs, bieži riskējis un pie krēsliem nav turējies.
Jāstrādā desmitiem gadu
Pabijis arī Siguldas internātskolas direktora amatā, Bonifācijs Urtāns sācis strādāt Izglītības ministrijā par Skolu un bērnu iestāžu pārvaldes vadītāju, Latvijas Universitātē aspirantūrā aizstāvējis disertāciju par internātskolām - tolaik šo mācību iestāžu reitings strauji krities, bijis daudz sūdzību.
Murjāņu Sporta internātskolai tikmēr jau gadu nav varējuši atrast direktoru. Urtānam tika uzdots problēmu atrisināt. «Izsaucu kandidātus, neviens nepiekrīt - neies jau kaklu lauzt. Kamēr Murjāņiem meklēju direktoru, nokavēju atbildēt uz vienu sūdzību. Ministrijā dabūju brāzienu, un man uznāca tāds kreņķis! Uzrakstīju ministra vietniekam vēstuli: «Esmu atradis direktoru, viņu sauc Bonifācijs Urtāns.» Vēstuli atstāju vietniekam uz galda. Tad aizbraucu uz Murjāņiem, paskatījos - ak, Dievs, kur es lienu! Domāju, nē, braukšu no rīta agri, pa kluso ņemšu vēstuli atpakaļ. Aizbraucu, veru durvis vaļā - ministra vietnieks jau sēž. Man nebija drosmes ņemt atpakaļ iesniegumu,» atceras Bonifācijs.
Šodien, atskatoties uz 10 gados Murjāņos paveikto, Bonifācijs Urtāns gandarīts: «Man prieks, ka savos labākajos gados - no 40 līdz 50 - paveicu nepaveicamo. Es ticēju tam, ko daru. Mēs tolaik veidojām sistēmu, kurā dzima čempioni. Tagad no tiem, kas Soču olimpiskajās spēlēs ieguva 11 medaļas, deviņas pieder murjāniešiem,» lepojas Urtāna kungs. Viņš secinājis - lai kļūtu par olimpiskajiem čempioniem, ir jāstrādā nevis pāris, bet desmitiem gadu.
Kādas pašam tagad attiecības ar sportu? Seniors stāsta - ik rītu vingrojot ar hatelēm, uz bumbas, bet galvenā aizraušanās palikusi nemainīga - tā ir kalnu slēpošana un tūrisms: «Savulaik esmu izstaigājis Kaukāzu, Altaju, Tjanšanu. Tagad, kad mazbērni aizved, slēpoju pa Siguldu.»
Likteņa dzirnas
Pēc pensionēšanās vecuma ar skolu Bonifācijs bija saistīts vēl 22 gadus, ne tikai kā fizikas skolotājs: «Man hobiji palīdzēja. Tā kā patīk filmēt, fotografēt, esmu vadījis video pulciņus. Ziemeļvalstu ģimnāzijā izveidoju video arhīvu 20 gadu garumā un mācību tehnisko līdzekļu muzeju - noderēs jaunajām paaudzēm.» Arī mājās Bonifācijam ir 150 videoierakstu, jau sākot ar darba gaitām Līvānos, kur filmējis ar kinokameru, beidzot ar ārzemju ceļojumiem (Bonifācijs pabijis 12 valstīs - red.). Kā video operators viņš tagad darbojas arī Carnikavas pensionāru biedrībā Paeglis.
Vēl Bonifācijs spēlē mutes ermoņikas, akordeonu un vijoli! «Tētis bija vijolnieks, vēl maziņš biju, kad iemācīja vijoli spēlēt. Vēlāk tēvs pārdeva savu balto ķēvi, lai man nopirktu akordeonu. Mūzika mūsu ģimeni daudzreiz glābusi. Mūsu mājas bija 300 metru no Kārsavas dzelzeļa stacijas. Kara laikā atkāpjoties vācieši spridzināja dzelzceļu. Reiz atnāk dusmīgi vīri, liek savākt mantas, esot fīrera prikazs nodedzināt piecas mājas pie dzelzceļa. Es mazliet pratu vāciski, tulkoju. Te viens vācietis pamana vijoli - kurš spēlē? Uzspēlēju viņiem pie Dzintara jūras, Sen tas bija. Man prasa, vai dziedāt arī protu? Nodziedāju O, Tannenbaum! Un vācieši saēdās špeku, iedzēra, piedzērās, es tik spēlēju, dziedāju, un šie vairs nebija spējīgi sērkociņu uzraut. Piecas lauku mājas palika neskartas.» Pēc kara ar muzicēšanas, špeka un šmakovkas palīdzību līdzīgi paglābušies no Sibīrijas. Vēlāk, jau mierīgākos laikos, Urtāni bijuši «večerinku pirmie muzikanti», piedalījušies ģimenes muzikantu skatēs. Arī tagad seniors neatsaka uzspēlēt, bet vispirms jau spēlējot pats sev: «Jo tad labāk iemiegu.»
Kā Bonifācijs sadzīvo ar vecumu? «Vispār man veci cilvēki nepatīk. Es esmu vecs, un man patīk talantīgi cilvēki. Personības,» strikti teic Urtāna kungs un piebilst, ka drīz pats sev sākšot nepatikt: «Garīgi es nenovecoju. Ir cilvēki, kas garīgi un fiziski noveco vienlaicīgi, bet man tas fiziskais steidzas pa priekšu. Tāpēc cenšos uzturēt tonusu. Man ir deviņas bišu saimes. Māju Kalngalē pats savām rokām uzbūvēju. Pats skursteni uzmūrēju. Kādreiz nostrādājos līks.» Un tagad beidzot ir laiks gleznošanai - pēdējos divos gados uzgleznojis septiņas gleznas.