Ne veca, ne garlaicīga
«Eju pa ceļu un uzsmaidu svešiniekam. Es paņemu māla bļodu, iejaucu mīklu un sacepu veselu kalnu ar mazām pankūciņām. Salieku pītā grozā un apciemoju Undīnes koristus mēģinājumā. Tad Carnikavas Tautas nams pārvēršas par prieka epicentru,» smaida Elza Kuzminska. Viņa teic - vecumu nejūt. Jo dzīve pensijas gados rit strauji un piesātināti, tā, ka «reizēm derētu noraut rokas bremzi».
«Es neprotu būt mierā, pat pie televizora nespēju nosēdēt dīkā - jāņem rokās adīklis,» atzīstas Elzas kundze. Sagaidot savās mājās Carnikavā, viņa izrāda Tautas lietišķās mākslas studijā Auseklītis tapušos darbus un lepojas, ka viena no viņas austajām segām glabājas Brīvdabas muzeja fondos. Bet mugurā Elzai ir pašas darināts Zemgales tautastērps. Viņas pūrā ir adījumi, tamborējumi, izšūti spilveni - pa šiem gadiem Elza daudzus mīļos apdāvinājusi ar saviem rokdarbiem. Tuvu cilvēku loks viņai plašs - ir kupla ģimene. Tepat, Carnikavā, - piecas draudzenes, ar kurām rīko tematiskās tikšanās. Vienreiz gardumu degustācijas, citreiz demonstrē šalles vai trakulīgas frizūras, tad sarīko dzejas vakarus. Viņas pašas sevi nosaukušas par Sešām rudens rozēm.
Elzas dzīve nav garlaicīga. «Kāda esmu? Vieglāk pateikt, kāda neesmu - es neesmu garlaicīga, neesmu kašķīga, neesmu slinka, skaudīga. Es neesmu veca, sagrabējusi čīkstoša večiņa,» uzsver Elza. Nekas neesot sliktāks, kā mūža otrajā pusē par tādu pārtapt.
Zilā nav vienīgā kleita
«Bērnību un jaunību pavadīju pie Sproģu ezera Balvu pusē, Vīksnas pagastā. Atceros, bērnībā mamma man teica, ka ezerā dzīvojot «dankrač» - tas, kurš bērnus iekšā raujot. Tādēļ peldēt mācījos tikai kādos 60 gados. Nopietni!» smej Elza. «Bet varu mammu saprast - ja bērns maziņš, jāsargā ir. Ja tur ir «dankrač», tad tas ir nopietni. Tagad to zina arī mani mazbērni, un visi par to smej.»
Pēc Litenes skolas beigšanas Elza devusies uz Rīgu. «Nepalikšu taču kolhozā - nē, nē!» piebilst viņa, atceroties jaunības gadus. Pabeidzot Rīgas Tirdzniecības skolu, Elzai bijusi doma studēt ģeogrāfiju, bet... «Jaunība ir jaunība. Bija draugi. Un es ticu - draugu iespaidā var darīt daudz un var nedarīt neko. Es samierinājos ar tirdzniecības skolas diplomu, sāku strādāt. Par tirgoni paliku visu mūžu,» bez nožēlas stāsta Elza Kuzminska.
Tolaik, 50. gadu beigās, viņa Rīgā dzīvojusi pie mīļas tantītes Lidijas kundzes Čiekurkalnā. Reiz Lidija aizvedusi Elzu uz koncertu Mežaparkā. «Koncerts jau sācies, abas meklējam vietas, kur apsēsties. Tantuks vēro skatītājus, saka - sēdēsim šeit. Apsēžamies. Tad tantuks mudina, lai paskatos apkārt, kādi tie karogi gar tām priedēm. Skatos uz karogiem, redzu - kāds vīrietis blakus man sēž. Lai jau sēž, kas tad man!» stāsta Elza un turpina: «Man paliek vēsi - kleitiņa plāna, un kungs man piedāvā savu žaketi, apliek ap pleciem. Koncerts beidzas, man joprojām ir vēsi, un viņš žaketi neņem. Tā nu nākam kopā uz tramvaju un ar kungu sarunājām tikšanos pēc pāris nedēļām citā koncertā.»
Pienākusi norunātās tikšanās reize, bet Elza šaubījusies, vai uz to iet. «Iznāks, ka es viņam skrienu pakaļ, ka viņš man patīk! Drusku jau patika arī, bet negribēju to izrādīt,» tagad smej Elza. Tante uzstājusi, ka uz randiņu jābrauc. Elza aizbraukusi: «Jau trolejbusā redzu - viņš tur stāv, smēķē, otra roka kabatā. Izkāpju, eju uz viņa pusi, bet viņš skatās man garām! Domāju - re, kā! Man bija taisnība! Varbūt gaida citu! Bet tad domāju - ja paiešu garām, tad atpakaļceļa vairs nebūs. Saņēmos, pienācu klāt, teicu: «Labdien.» Izrādās, viņš bija gaidījis mani tajā zilajā kleitiņā, kura mugurā bija toreiz! Bet man taču bija arī kāda cita kleita, lai neiedomājas, ka zilā ir vienīgā...» Uz koncertu aizgājuši. Un draudzība turpinājusies, līdz 1961. gadā Elza un Leons apprecējās. «Tā esam kopā vēl šobaltdien - nākamgad aprīlī būs 53 kopā pavadīti gadi,» lepojas Elza.
Tos rūcienus nevajag
Elza piekrīt - ne katram pārim kopā lemts garš, saskanīgs mūžs. «Nav jau tā, ka kopā kā divi balodīši dūdo vienu gadu, desmit, piecdesmit. Bet, ja uznāk kreņķis, ja ir par karstu - tūlīt ārā pa durvīm. Jāiet paskatīties, kā puķītes zied. Ir labi, ja neizsaka to dusmīgo vārdu, kas mēles galā, kad gribētos uzrūkt - vai, cik tas ir labi! Ja uzrūc - kas tad ir pretī? Pretī ir rūciens. Un tad liesmas ir augšā. Ko tad? Jā, katrs grib būt personība, bet ir jau citas reizes, kad to savu personību parādīt,» uzskata Elza.
Konkursā Vecmāmiņa 2013 Elzai nu būs iespēja sevi parādīt arī kā personību. «Vai! Uz pirmo konkursa atlases kārtu aizgāju kopā ar mazmeitu Zani, es tā satraucos - tur tādas jaunas vecmāmiņas! Dāmas ar trim augstākajām izglītībām, savu biznesu. Domāju, ak, Dievs, man nav ne biznesa, ne augstākās izglītības... Bet pēc tam padomāju - pag, ir gan! Divas augstākās jau pabeigtas -vedeklai un dēlam. Un divas būs pēc trim gadiem - divi mani mazbērni augstskolā mācās. Tā ka man būs četras augstākās!» smej Elzas kundze. Viņa netīko pēc tituliem, galvenā esot kopā būšana ar citām vecmāmiņām, pats pasākums, iespaidi. «Uz cīņu par panākumiem dzīvē nekad neesmu bijusi gatava. Man ir ģimene, daudz draugu - man ir laba dzīve tāpat. Un ģimene arī ir dzīvē pats galvenais,» vaļsirdīgi teic Elzas kundze, atzīstoties, ka vienmēr pārdzīvojot par šķirtajām ģimenēm. «Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk esmu pārliecināta: nē, tos rūcienus tiešām nevajag! Un vēl - nekad nevajag otram sliktu vēlēt, tas kā bumerangs vienmēr atnāk atpakaļ.»