Lūdzu, pastāstiet tuvāk par savu skolotāju!
Šlomo Ravics bija galvenais sinagogas kantors Rīgā. 1930. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Izraēlā (tolaik vēl Palestīnā). Viņš mira 106 gadu vecumā 1982. gadā, bet vēl dzīves pēdējā nedēļā mācīja bērnus un vīrus. Izraēlā viņu mīlēja un atceras visi, jo viņš bija ļoti īpaša personība - izcils kantors, liela autoritāte, brīnišķīgs cilvēks. Viņā apvienojās viss: balss, mūzika, zināšanas un sirds dāsnums. Mani ļoti saviļņo iespēja skolotāja dzimtajā pilsētā godāt viņa piemiņu. Un kāda bauda bija strādāt kopā ar Liepājas simfonisko orķestri - izcilas vijoles, un neviena pūšaminstrumentu «kikša». Esmu šeit pirmoreiz mūžā, taču noteikti atgriezīšos. Jau nākamgad, kad Rīgas ebreju kopienai apritēs 450 gadu.
Ko šodien nozīmē būt sinagogas kantoram?
Mēs visi lūdzam vienu un to pašu Dievu, taču darām to dažādos veidos - ar dažādu mūziku un atšķirīgās liturģijās. Īstā ir ortodoksālā, tradicionālā sinagoga. Tā ir vistuvāk veidam, kā mēs lūdzām senajā Jeruzalemes templī. Es piederu pie tā dēvētā modernā jeb centristu ortodoksālā virziena, kāds ir Izraēlā un ASV. Mēs ļoti stingri ievērojam visus ebreju likumus, filozofiju, liturģiju, taču esam pasaules cilvēki. Mēs ejam uz koncertiem, lasām pasaules literatūru, esam atvērti pasaulei. Visskaistākais ir iespēja reliģisko dzīvesveidu - ētiku un vērtības - apvienot ar mūsdienu dzīvi. Mēs studējam ebreju likumus Talmūdu, taču varam to darīt ar akadēmiskām metodēm. Pa atšķirīgajiem ceļiem mēs nonākam pie viena un tā paša galarezultāta. Tas nozīmē, ka vēsture mums ir cieši kopā ar tagadni un nākotni.
Kāda ir mūzikas loma?
Mūzikai ir visciešākais sakars ar mūsu garīgajām tradīcijām senajā templī, kurām ir jau vairāk nekā trīsarpus tūkstošu gadu. Bībelē un Talmūdā vēstīts, ka svētajā templī spēlēja simfoniskais orķestris un dziedāja liels vīru koris un solisti. Bija arī bērnu koris, Talmūds paskaidro - tas tāpēc, lai būtu liega, dzidra skaņa. Tolaik vēl nebija izgudrota mūzikas pieraksta sistēma, melodijas tēvi nodeva dēliem no paaudzes paaudzē. Kad ebreji izklīda pa pasauli, viņi apmetās gan Eiropas, gan Āfrikas un arābu zemēs un ietekmējās no lokālajām tradīcijām. Uzskatām, ka visautentiskākajā senajā veidā mūsu sakrālās mūzikas tradīcijas ir saglabājušās nelielajā Tunisijas pilsētā Džerbā, kur viss vēl joprojām notiek gluži tāpat kā senajā templī. Kā to izskaidrot? Kad satiekas divas kultūras, lielāks ietekmes spēks piemīt tai, kura ir stiprāka. Kad ebreji ieradās arābu zemēs, vietējā kultūra tajās nebija tik stipra, savukārt Eiropas zemēs ebreji sastapās ar attīstītu kultūru.
Ikvienai mūsu lūgšanai ir savs īpašs, nemainīgs, atpazīstams mūzikas motīvs nussach. To nedrīkst mainīt. Bet šādu lūgšanu ir simtiem. Tās visas ir brīnišķīgas. Šī ir mana specialitāte, ne tikai kalpojot sinagogā, bet arī mācot studentus Ješivas universitātē, kas ir pasaulē lielākā ebreju universitāte.
Jūs dziedat arī laicīgās koncertzālēs. Kad tā ir kalpošana un kad - māksla?
Man tas ir kopā. Esmu dziļi ticīgs, un mana filozofija ir: ja Dievs man devis balsi, man viņam ar to arī jākalpo. Ar savu tenoru es varētu būt operdziedātājs. Kāda avīze mani reiz pat nosauca par sinagogas Pavaroti. Ļoti jauki. Un tad? Es mīlu sinagogas mūziku, jo tajā ir gan jūtas un skaistums, gan gudrība. Turklāt autentiskums ir roku rokā ar oriģinalitāti, jo kantora uzstāšanās vienmēr ir interpretācija. Viņš vienmēr improvizē un, to darot, ir skolotājs. Vajag tikai uzmanīgi ieklausīties, ko viņš grib pastāstīt. Var šķist garlaicīgi daudzas reizes klausīties vienu un to pašu, bet tieši tāpēc ir vajadzīgs kantors ar savām zināšanām, attieksmi, oriģinalitāti un patiesumu. Tāds kantors labi zināmajā tekstā vienmēr atklās kaut ko jaunu. Ja vēl ir tik lielisks koris - tāds kā Maskavas Hasīdu kapela… Šis kolektīvs ir mans bērns.
Dzīvodams Ņujorkā, spējāt nodibināt kori Maskavā?
Perestroikas laikā 1989. gadā Maskavā nodibināju kantoru skolu un Hasīdu kapelu ar PSRS valsts vadītāja Mihaila Gorbačova svētību. Viņš izprata garīguma nozīmi cilvēku dzīvē, pats ir garīgs, brīnišķīgs cilvēks - patiess, godīgs vīrs. Viņš ir cilvēks, kurš atvēra Padomju Savienību pasaulei, viens no četriem lielajiem vīriem, kuri XX gadsimtā būtiski mainījuši pasaules vēsturi. Tie ir britu premjerministrs Vinstons Čērčils, Romas katoļu pāvests Jānis Pāvils II, PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs un ASV prezidents Ronalds Reigans. Ar Reiganu esmu ticies un runājis. Viņš nebūt nebija izcils intelektuālis, toties bija labs cilvēks.
Savukārt ebrejiem XX gadsimtā bija četri rabīni, kuri tajā pašā laikā, kad mainījās pasaule, ļoti būtiski mainīja ebreju dzīvi. Tie ir rabīni un filozofi Šabads Lubavičs Ņujorkā, Jozefs Soloveičiks Baltkrievijā, Izraēlas galvenais rabīns Ābrahāms Īzāks Kūks un Mozus Feinšteins Ņujorkā. Soloveičiks ir modernā ortodoksālisma tēvs, spožs filozofisks prāts. Tieši viņš iemācīja saprast, ka mēs, ebreji, esam pasaules daļa un neesam izolēti autsaideri. Viņš aicināja uz savstarpēju sapratni un mīlestību. Viņš par to ir uzrakstījis vairākas grāmatas.
Kā vērtējat šodienas ASV līderi Baraku Obamu?
Pagaidīsim rezultātu, ko viņš reāli spēs mainīt. Pagaidām viņa darbībā redzu vienu labu lietu - viņš atbalsta veselības apdrošināšanu visiem. Tas ir pareizi, jo visiem ir tiesības saņemt ārsta palīdzību un dzīvot.
Vai tiesa, ka jūs ar garaspēku un lūgšanām uzveicāt vēzi? Kā ar ārstiem un medicīnu?
Protams, vērsos pie ārstiem un ļoti nopietni ārstējos. Man atklāja resnās zarnas vēzi, un jau bija skartas arī aknas. Operācija ilga deviņas stundas. Sekoja ķīmijas terapija. Bet pēc tam - lūgšanas un Dievs, paļāvība un ticība. Tas bija pirms astoņiem gadiem. Dievs ir vienīgais, kurš spēj darīt brīnumus. Lūdziet Dievu, ticiet viņam, runājiet ar viņu, domājiet par viņu. Taču noteikti ir jāārstējas. Dievs ir devis atļauju ārstiem dziedināt cilvēkus. Ja esi reliģiozs, bet atsakies no medicīniskās ārstēšanas - tu esi stulbs un smagi grēko, jo ar šādu rīcību nostājies pret reliģiju, pret savu ticību. Reliģija un medicīna darbojas abas kopā. Visi gudrākie medicīnas eksperti arvien ir teikuši, ka garīgums - tava ticība, pārliecība! - ir ļoti svarīgs. Tu dari visu, bet rezultāts tik un tā ir Dieva varā. Vienu gadu es nevarēju dziedāt. Es to atsāku, tiklīdz spēju. Es mīlu lūgšanas un cieši ticu lūgšanu spēkam. Un, redziet, beidzās labi.
Koncertzāļu raibajā publikā daudziem nav nekādas daļas gar ebreju lūgšanām... Kāda ir jūsu misija?
Viņi izjūt mūziku. Ir arī daudz kopīgu garīgo tekstu, piemēram, psalmi. Bet mūzika atšķiras. Tai piemīt spēks. Esmu par cilvēktiesībām un uzskatu, ka mums visiem šajā pasaulē ir jādzīvo kopā, un mana misija ir to uzsvērt savos koncertos. Būt kopā, saprast citam citu un just līdzi. Jūdaisms pašos pamatos ir reliģija, kam rūp cilvēki. Mēs esam par līdzāspastāvēšanu un rūpēm. Katru rītu es lūdzos ne tikai par sevi vai savu ebreju kopienu, bet par pasauli. Jaungada lūgšanās pasaulei veltīta pat īpaša nodaļa.
Ticat, ka tās pasaulei ir palīdzējušas?
Es jums izstāstīšu stāstu. Kad Bils Klintons vēl bija Ārkanzasas štata gubernators un kandidēja ASV prezidenta vēlēšanās, viņš īpašā pasākumā teica uzrunu ebreju sabiedrības autoritātēm. Brīdī, kad mūs iepazīstināja, abi sākām smieties, jo ievērojām, ka mums ir pilnīgi vienādas kaklasaites. Viņš jautāja, kur tādu ņēmu. Atbildēju, ka dārgā šlipse ir draugu dāvana. Tas bija ebreju Jaungada svinībās, kuras turpinās divas nedēļas. Kad ieminējos, ka šajos svētkos mums ir īpašas lūgšanas par pasauli, viņš vēlējās, lai lūdzos par viņu. Apsolīju. Pabeidzis runu, Klintons vēlreiz pienāca un atgādināja: lūdzu, neaizmirstiet, ko man solījāt!
Kad Klintonu ievēlēja par ASV prezidentu, kopā ar citiem ebreju līderiem tiku ielūgts uz tikšanos Baltajā namā. Viņš mani uzrunāja: esmu jūs kaut kur redzējis. Kad atgādināju mūsu pirmo tikšanos, viņš atminējās, ka apsolījos par viņu lūgties. «Prezidenta kungs, varu jums paziņot - tas darbojās!» es atbildēju. Sirsnīgi smējāmies atkal, šis brīdis ir tverts jaukās fotogrāfijās. Varu tikai piebilst, ka ebreju lūgšanas ir brīnišķīgas, jo tās ir patiesas. Jo patiesāk lūdzamies, jo kļūstam labāki. Un, ja paši kļūstam labāki, labāka kļūst arī pasaule.
Vai sentiments ir ebreju mūzikas īpašā atslēga?
Tā ir ļoti sentimentāla. Mūsu lūgšanu muzikālajos modos (skaņkārtās), kuras sauc par nussach, ir gan minora, gan mažora skaņkārta un pat daži sengrieķu modi - četrtūkstoš gadu seni. Šīs skaņkārtas vienmēr rada emocionālas sajūtas, un jūtas jūdaismā ir ļoti svarīgas. Kad lūdzu Dievu, nevaru tikai skandēt tekstu. Es to daru no visas sirds. Tikai tad lūgšanas ir patiesas, citādi ir tikai vārdi. Mums ir daudz priecīgu melodiju, jo, kad pateicamies Dievam, jūtamies priecīgi un laimīgi. Kad tā jūtamies, arī dziedam priecīgi. Tās ir ļoti tiešas emocijas, taču tās ir jākontrolē. Mēs nedrīkstam kļūt mežonīgi. Mūsu uzstāšanās maniere nav tāda kā gospeļu dziedātājiem. Mums ir svarīga stingrība, gaume.
Piemēram, jaunā garīguma pārstāvis Arvo Perts uzskata, ka garīgajā mūzikā nav vietas pasaulīgajām jūtām, tāpēc romantisma komponistu saviļņojošie rekviēmi neesot garīgā mūzika.
Ļoti cienu Arvo Pertu, viņa mūziku un ceru viņu kādreiz sastapt. Taču es viņam nepiekrītu. Mūzika jau būtībā ir emociju izpausme. Tas attiecas pat uz viskonstruktīvāko intelektuālo mūsdienu jauno mūziku. XX gadsimta komponists Leonards Bernsteins uzsvēra, ka ikviena mūzikas skaņa ir dzīva. Starp šīm skaņām valda dažnedažādas attiecības. Rīgā diriģēju kori no Dž. Verdi operas Nabuko. Verdi bija laicīgās mūzikas - operu - komponists, taču viņa mūzikā ir tik daudz garīga sentimenta. Spēcīgas, kaismīgas garīgās jūtas!
Meklējot veidu, kā izpaust savas jūtas, cilvēki atklāja, ka tas ir iespējams mūzikā. Visi zinām, ka baroka laika ģēnijs J. S. Bahs komponēja saskaņā ar matemātikas likumiem un proporcijām, taču viņa mūzikā ir daudz jūtu. Nekad neticēšu, ja kāds apgalvos, ka Baham nebija emociju, kaismes. Kā gan viņš būtu spējis mīlēt? Mēs neesam mašīnas, automāti.
Kā vērtējat Izraēlas valdības lēmumu Izraēlas skolās obligāti mācīt arābu valodu?
Domāju, ka tas ir ļoti labi un pareizi, jo mēs dzīvojam kā kaimiņi vienā pagalmā. Mums ir jāspēj sarunāties. Ne katrs prot runāt angliski. Būtu tikai lieliski, ja arī palestīnieši, ēģiptieši, jordānieši, libānieši un sīrieši, kuru zemēm ir robežas ar Izraēlu, mācītos ivritu. Tas tikai nāktu par labu mieram. Ir dažādas ticības un tradīcijas, bet tas nedrīkst kalpot par iemeslu naidam.
Kāpēc tomēr atteicāties no operdziedoņa karjeras?
Esmu dziedājis operu ārijas savos koncertos, taču būtu neiespējami apvienot jūdaisma praktizēšanu ar piedalīšanos operizrādēs. Piemēram, izrādes bieži notiek piektdienu vakaros, bet mums tad ir sabats - ebreju garīgie svētki. Operas izrādē spēlē orķestris, taču sabata laikā (no piektdienas saulrieta līdz sestdienas saulrietam) mēs nedrīkstam klausīties instrumentu spēli! Piektdienas vakarā man jābūt sinagogā un jālūdzas. Kā gan es varētu dziedāt operā?! Operās mēdz būt kristīgas ainas. Piemēram, Dž. Pučīni Toskas varoņiem jāmetas ceļos krusta priekšā. Es to nevaru, jo tā nav mana reliģija. Kaut arī visi zinātu, ka tā ir tikai izrāde.
Tas bija sāpīgi jaunam un daudzsološam dziedātājam?
Bija, taču tikai pašā sākuma, jo es ļoti ātri sapratu, ko vēlos. Man joprojām ļoti patīk opera un ir labi draugi no operdziedoņu un diriģentu vidus. Reiz pat dziedāju kopā ar Plasido Domingo. 1991. gadā Spānijā, Toledo. Togad apritēja Romas inkvizīcijas 500 gadu un tikpat daudz gadu, kopš Spānija un Portugāle izraidīja ebrejus no savām zemēm. Atceroties šos notikumus, tika atskaņota liela Izraēlas komponista oratorija Revival of the Dead un tai līdzās - spāņu sefārdu pasija. Dziedāju oratorijā, savukārt Domingo - spāņu ebrejiem veltītajā pasijā. Mēs darījām kopīgu darbu, un tas bija ļoti skaists laiks. Viņš ir izcils, ļoti daudzpusīgs mākslinieks. Viņu ļoti augstu vērtēju arī tāpēc, ka viņš ir brīnišķīgs cilvēks.
Ko jūdaisms devis mūsdienu multikulturālajai pasaulei?
Vispirms - desmit Dieva baušļus. Tie ir universāli morāles un ētikas likumi, kas attiecas uz visu cilvēka dzīvi, arī uz biznesu. Esmu gandarīts, ka tieši jūdaisma misija bija vēstīt pasaulei morāles pamatus. Jūdaismam varam pateikties arī par monoteismu - ticību vienam Dievam. Tas iemācīja sabiedrību cienīt un godāt tēvu un māti un ieviesa iknedēļas brīvdienu cilvēka atpūtai.
No kā esat mācījies pats?
Rūpīgi studēdams, esmu iemīlējis filozofu Imanuela Kanta un Frīdriha Nīčes darbus. Daudzi vēl šodien Nīči saista ar bēdīgi slaveno pārākuma ideju, kuru vēlāk pārtvēra nacisms. Taču Nīče nebija nacists. Nīčes problēma ir viņa ideju aplama interpretācija. Es tagad lasu Nīčes, filozofa, biogrāfiju. Viņš bija liela personība un neapgalvoja, ka kāda nācija ir pārāka par citām. Viņš tikai izteicās, ka vēlētos pacelties pāri ikdienas raizēm.
Vācu operas ģēnija Riharda Vāgnera uzskatu dēļ Izraēlā joprojām neatskaņo viņa mūziku. Varbūt arī viņš ir pārprasts?
Vāgnera slavenā eseja par ebrejiem un mūziku sludina naidu. Manuprāt, tā ne tikai klaji demonstrē antisemītiskus uzskatus, bet arī atklāj pilnīgu neizpratni par to, kas ir jūdaisms un ebreju mūzika. Esmu pilnīgi pārliecināts: ja Vāgners būtu dzirdējis ebreju mūziku izcilu kantoru izpildījumā, krāšņā simfoniskā pavadījumā, viņa domas mainītos. Vāgnera maldīgā ideoloģija, manuprāt, radās no nezināšanas, bet viņa mūzika ir brīnišķīga. Tieši tāpēc es vēl jo vairāk nevaru saprast, kā cilvēks, kurš komponējis tādu mūziku, varēja kādu ienīst. Varbūt viņam bija psiholoģiskas problēmas, varbūt cieta no personības dubultošanās? Mūzika vienmēr ir patiesa. Lai kā, es ceru, ka noliedzošā attieksme pret Vāgnera mūziku Izraēlā ir tikai laika jautājums.
Mēs zinām, ka Vāgneram bija draugi ebreji. Viņu vidū - viens no galvenajiem Vāgnera mūzikas interpretiem komponista dzīves laikā diriģents Hermanis Levi (1839-1900) un ebreju izcelsmes franču komponists Džakomo Meierbērs (īstajā vārdā Jākobs Lībmanis Bērs, 1791-1864). Žēl, ka nav iespējams ar Vāgneru parunāties. Sarunās man ir izdevies pārliecināt daudzus cilvēkus. Man patīk stāstīt, skaidrot un izdziedāt mūzikā pasaulei patiesību par ebreju dzīvi.
Kāpēc mūsdienu pasaulei atvērtie ebreju ticīgie vēl šobaltdien uz sinagogu tomēr dodas kājām?
Jautājuma būtība nav tajā, ka senāk nebija mašīnu, bet tagad ir. Bībelē teikts, ka sabatā nedrīkst iedegt uguni (tātad iedarbināt mašīnu). Tas nozīmētu strādāt. Bet sabatā ir jāatpūšas.
Tad jau sabatā dzemdētājai jāpaliek mājās?
Tā ir ārkārtas situācija, un ir skaidrs, ka jābrauc! Iepriekš teiktais attiecas uz normālu ikdienas dzīvi. Jūdaisms ir par dzīvi, nevis par nāvi. Par dzīves skaistumu, patiesumu.
Jauni cilvēki asimilējas citā vidē, novēršas no tradīcijām. Tā ir problēma?
Mēs ticam izglītībai. Pat ja viņi domā citādi, viņi ir zinoši, izglītoti pareizā veidā. Vēsture mums jau tūkstošiem gadu rāda, ka vienmēr bijuši jauni cilvēki un jauna domāšana - vienmēr atvērta pasaulei, taču ebreju dzīve un kultūra tik un tā turpinās. Bet mēs neatzīstam jauktas laulības. Toties katram ir iespēja apgūt jūdaismu un iekļauties.