Skolas direktores kabinetā, kur norunāta tikšanās, ienāk mazliet sakautrējusies, smalka auguma sieviete. Kolēģi V. Mulinu mīļi dēvē par Vaļečku. Sākumā mazliet sasaistīti, bet vēlāk jau pavisam brīvi Valentīna stāsta par savu dzīvi un likteni, kas viņu atvedis uz Latviju, ko skolotāja ar lielu mīlestību dēvē par savu otro dzimteni. «Esmu dzimusi toreizējā Komi Republikā, skolojusies Ļeņingradā, tagad - Sanktpēterburgā. Kā nokļuvu Latvijā? Kā jau daudzi tolaik, astoņdesmitajos gados - ar nosūtījumu. Bet par to es daudz negribētu runāt,» viņa īsi izklāsta savu biogrāfiju un piebilst, ka sākotnēji strādājusi Statistikas pārvaldē, bet vēlāk - Sadzīves pakalpojumu ministrijā, kur kūrēja profesionālo skolu izglītības sistēmu. «Jau tad mazliet pastrādāju skolā, tādēļ šī sistēma man bija pazīstama. Pēc tam toreizējais izglītības ministrs man piedāvāja darbu šajā skolā, kuru jau bija beidzis mans vīrs un viņa māsa,» teic Valentīna un smaidot atklāj, ka arī viņas dēls te mācījies. «Tātad - visa ģimene!» viņa priecīgi secina un atzīst - nu jau ar savu skolu (tā ir ar krievu mācību valodu) saaugusi tā pa īstam.
Atrada savus kaktiņus
Valentīna nemaz neslēpj - no Pēterburgas ierodoties Rīgā, viņa sākumā jutusies nedaudz izbijusies. «Gribējās mājās. Bet reiz aizgāju pastaigāties pa Vecrīgu un nokļuvu Līvu laukumā. Krita pirmais sniedziņš, un kopā ar burvīgajām mājām, kas tur ir visapkārt, tas viss atgādināja pasaku!» Tas bijis pirmais emocionālais un laimes lādiņš. Pēc tam Valentīna sākusi meklēt citas interesantas vietas un secinājusi, ka, piemēram, 11. novembra krastmala ir līdzīga Ņevas krastmalai Pēterburgā, tad atklāja Alberta ielu ar jūgendstila ēkām... «Ir ļoti svarīga apkārtne, kurā tu dzīvo. Un es tajā sajutu kaut kādu radniecību,» ir pārliecināta skolotāja.
Taču, lai varētu saviem skolēniem mācīt kultūras vēsturi, bija jāiegūst diploms, tālab 1994. gadā V. Mulina ieguva LU Vēstures fakultātes diplomu.
Jāatrod interesantais!
«Pareizi šis priekšmets saucas kulturoloģija. Tās ietvaros gan savu audzināmo klasi, gan citus skolēnus iepazīstinu ar Latvijas vēsturi, vadāju viņus ekskursijās,» viņa stāsta un piebilst - agrāk kultūras vēstures blokā, stāstot par dažādām civilizācijām, Latvijai bijusi atvēlēta ļoti neievērojama vieta. Tādēļ skolotāja pakonsultējusies un izlēmusi - ja, piemēram, viņa savās stundās māca seno laiku vēsturi, tai uzreiz tiek piesaistīta seno latviešu kultūra un vēsture. Tas pats ir ar viduslaikiem, un tā kontekstā ar jebkuru vēstures periodu tiek mācīta arī Latvijas vēsture. V. Mulina kādu brīdi skaidro savas mācīšanas metodes un uzsver - jebkas, kas tolaik notika pasaulē un Eiropā neapšaubāmi atstāja savas pēdas arī Latvijas vēsturē. Tādēļ arī viņa vada ekskursijas, kuru princips ir: no dzimtā sliekšņa - kultūras vērtību pasaulē. «Kopā ar savu klasi esam apbraukājuši teju visu Latviju!» Valentīna apliecina arī kolēģu rakstīto - viņas stāsta, ka tā saucamajā Veselības dienā ir pabūts gan Aglonā, gan Jaunmoku pilī, gan izstaigāta Alberta iela, gan rakstnieku muzeji un daudz citu interesantu objektu. «Mēs visu laiku ejam ciemos pie Čaka vai uz Smiļģa muzeju. Nesen bijām Rozentāla muzejā, kur skolēni prezentēja savus izstrādātos projektus. Tagad muzeja darbinieki atļāvuši mums ierasties tur, kad vien vēlamies,» skolotāja palepojas un atklāj - nu viņi sadraudzējušies arī ar Jūgendstila muzeju. «Tiklīdz padzirdu kaut ko jaunu un interesantu, cenšos iepazīties ar to pati un parādīt saviem bērniem.» Starp citu, Valentīnas rīkotās ekskursijas nekad nav «tāpat vien» - allaž viņa atrod kādu odziņu, lai būtu interesanti gan pašai, gan viņas audzināmajiem.
Goda lieta
Taujāta, kādēļ viņa to visu dara, Valentīna uz mirkli aizdomājas, tad teic - tādēļ, lai pati šeit justos labi un komfortabli. «Mans vīrs un visa viņa ģimene dzimuši Latvijā. Tādēļ arī man ļoti gribējās iepazīt Latviju. Un kur tikai mēs neesam bijuši... Protams, tas nebija viegli, bet nu jau laikam lielāko daļu būsim apskatījuši...»
Ir vēl viena nianse, ko Valentīna sarunā īpaši neuzsver, bet kas kļūst skaidrāka ar katru mirkli, ko pavadu viņas sabiedrībā, - viņas skolniekiem neapšaubāmi daudz vieglāk būs dzīvot un integrēties valstī, kuras kultūru un vēsturi viņi iepazinuši, pateicoties Valentīnai. Tieši tāpat kā mūsu svētku svinēšanu - par to liecina klases kalendārā iezīmētie svētku datumi: Līgosvētki, 18. novembris un Lāčplēša diena, ko viņa mēdz svinēt kopā ar savējiem... «Manuprāt, ir tikai normāli, ja zini tās valsts vēsturi, kultūru un valodu, kurā tu dzīvo,» strikta ir Valentīna, kura ļoti labi runā latviski un ieguvusi mūsu valsts pilsonību, jo uzskatījusi to par goda lietu. Šķiet, viņai to bez piespiešanas izdevies ieaudzināt arī saviem bērniem. «Vai esmu Latvijas patriote? Laikam jau jā,» viņa atvadoties nosaka.