Pasaules Kultūras mantojuma fonds 1996. un 1998. gadā Abavas ieleju kopā ar Pedvāles muižu kompleksu iekļāvis 100 pasaules apdraudēto kultūras pieminekļu sarakstā. Muzejam piešķirta UNESCO balva par kultūrainavas saglabāšanu un attīstību.
Caur krūmiem uz harmoniju
Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejs atrodas 120 km attālumā no Rīgas un plešas Abavas upes ielejas gleznainajā krastā 200 ha platībā, tas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis un ietilpst īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorijā - Abavas ielejā. Muzeja kolekciju veido vairāk nekā 150 mākslas darbu, kas radīti simpozijos, plenēros un darbnīcās. Muzeja koncepcija ir dabas ainavas, lauksaimniecības ainavas, kultūras mantojuma un mākslas integrācija vienotā vidē. Folkloristes Janīnas Kursītes iespaidā, kura esot ļoti pārņemta ar to, ko Feldbergs šeit dara, tēlniekam izdevies sev pašam formulēt, ko tad īsti viņš dara. «Tā ir jauna mītiska pieeja akmenim. Senās mītiskās attiecības transformējas laikmetīgajā mākslā,» saka tēlnieks.
Uzticīgs «pedvālists» daudzu gadu garumā - amerikāņu tēlnieks Teds Keins -, vaicāts, kā uzgājis šo vietu, izslēdzis urbi, atbild: «Pareizāk būtu teikt, ka šī vieta atrada mani.» Teds Keins, kuru interesē mitoloģija, Pedvāles sezonas atklāšanai sestdien, 2. jūnijā, veido skulptūru Māra.
Pedvāle spēj piedāvāt ne tikai garīgo barību. Ir saimniecība - viesu nams ar patīkamā vienkāršībā elpojošām istabiņām bez sintētiskām «ekstrām», krodziņš Dāre, kurā atklāšanas dienā Feldberga izstādi Visādi žagari - tuvākajā apkaimē savāktās skābarža, ābeles, lazdas, sērmūkšļa, mežrozītes, pīlādža u. c. zaru buntītes - būs jau nomainījusi ekspozīcija Visādi akmeņi.
Meditācija bišu vaskā
Tēlnieka Ojāra Feldberga vārdam ir starptautisks skanējums. Īpašs stāsts saistās ar 6. Starptautisko vaska skulptūru simpoziju Taizemē 2011. gada jūlijā. Pasākums bija iekļauts Ubonrātčhatānī pilsētā notiekošajā tradicionālajā Sveču festivālā, kas simboliskā veidā iesāk lielo gavēni budistu mūkiem. No iesniegtajiem 80 pieteikumiem simpozijam tika izvēlēti astoņu tēlnieku darbi no dažādām pasaules valstīm. Ojārs Feldbergs pārstāvēja Latviju ar trīs metrus augstu un vienu metru platu vaska skulptūru Vertikālais samezglojums, kuras pamatā ir budisma simbola - nebeidzamā samezglojuma - ornaments. «Man bija trīs kubikmetri vaska, un no tā vajadzēja veidot skulptūru.» Ar vasku strādāt bijis interesanti, bet tēlnieks tomēr paliek uzticīgs akmenim. Bija jūlijs. «Vasks kusa, un sviedri lija aumaļām. Kalts visu laiku iegrimst vaskā, un es tajā brīdī meditēju ar savu rokas spiedienu. Bite strādā, es strādāju. Es nododu informāciju un atkal paņemu atpakaļ. Tā ir savstarpēja meditatīva garīgā apmaiņa,» stāsta Ojārs Feldbergs.
Vēl vairāk par gigantiskajām vaska skulptūrām, kuras automašīnās vestas pa ielu, viņam «bijis pie sirds» tautas izglītības līmenis Taizemē. Nepārtraukti organizēti ieradušies skolēni un bērnudārznieki, iepazīstināti, atkārtojuši vārdu «Latvija» un «Ojārs» un visu laiku kaut ko pierakstījuši blociņos.
Sviedri lijuši aumaļām arī festivāla gājienā, uz kuru bija jāierodas tautastērpā. Ojārs Feldbergs ieradies godam - vilnas zeķēs un melnos biezos svārkos.
Sveču festivālā tēlnieks turpināja arī savu 2007. gadā aizsākto Latvijas akmens sēklas stādīšanas rituālu un iestādīja akmeni kādā budistu templī. Kā labas gribas vēstnieks Ojārs Feldbergs Latvijas akmens sēklu jau iestādījis 13 pasaules valstīs.
Uzsit uz pleca un aizbrauc
Filosofs Artis Svece, rakstot pirms vairākiem gadiem portretu par tēlnieku Ojāru Feldbergu žurnālam Studija, nosauca viņu par nacionālromantiķi. Visu ziemu, tinot vaļā un atlasot fotofilmiņas 20 gadu jubilejas katalogam, «nacionālromantiķis» neizbēgami ir kļuvis skumjš. «Biju ieskrējies... Biju pasaulē paspējis apmeklēt vairākus skulptūru dārzus.» Vienā no tādiem Japānā bijušas izstādītas arī paša skulptūras. Ojārs Feldbergs atzīstas, ka bija cerējis - viņa privātais trakums, 90. gadu sākumā «caur ērkšķiem un krūmiem» radot Pedvāli, sakritīs ar kopīgu nācijas redzējumu par to, kas ir Latvija un kas tai vajadzīgs. Citur pasaulē šāda tipa privātajos muzejos, novērtējot to devumu nācijas garīgajai veselībai, iegulda lielus līdzekļus, ņem paspārnē dažādi fondi un sponsori. Tēlnieks tagad saprot, ka bijis naivs, cerot uz līdzīgu scenāriju atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā. Konkurēt ar citām dabas takām, kurās pirmais noteikums ir atrakcija - dubļu vannas vai ligzdas kokos -, Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejs nevar un arī negrib. Divdesmit gados ir mēģināts savest kopā Kultūras ministriju ar pašvaldību jelkādai sadarbībai. Velti pūliņi. Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejs ir saņēmis t. s. Eiropas naudu - tas atbalstīts Lauku atbalsta projektā Eiropas zivsaimniecības fonda programmas ietvaros un projektā Lauku ekonomikas dažādošana un dzīves kvalitātes veicināšana vietējo attīstības stratēģiju īstenošanas teritorijā.
«Lielajiem sponsoriem vajag milzīgu auditoriju, bet Pedvāle pēc būtības nav tendēta uz masu,» uzsver Ojāra Feldberga labā roka - Laura Miglone, kura iespēju strādāt stabilu maketētājas darbu apmainījusi pret iespēju strādāt un būt Pedvālē, kur «visu laiku jādzīvo uz riska robežas». «Pedvāle Latvijā ir vienīgais tāda veida muzejs. Visiem tas ir nesaprotams jautājums, ko ar to iesākt. Ja arī palīdzēt, tad kādā veidā,» saka L. Miglone. Formāli, pēc burta privātam muzejam atteikt ir vieglāk par vieglu. Tam nav klasiska muzeja krājuma, tas neatbilst muzeja likumam utt. «Bet varbūt var pieiet mazliet radošāk?» vaicā Laura. Īpaši tie augstie viesi, kas šeit atved vēl augstākus viesus un notur smalkus pasākumus par kultūras mantojumu...
Apmeklējums pēdējos gados ir sarucis. Patlaban vasaras sezonā - pieci seši tūkstoši.
«Es jau nedzīvoju tikai, lai uzturētu sevi un paēstu. Man ir intuīcija, ka man sevi ir jāveltī, kaut kam jāatdod. Un tu neredzi, kam un kāpēc,» lielo virsuzdevumu Ojārs Feldbergs sakās pazaudējis. Sarunas zemākajā punktā ar Kultūras Dienu, šķirstot ārzemju mākslas izdevumus, skaistas, ilustrētas grāmatas, kurās rakstīts arī par Pedvāli, tēlnieks izmet: «Būtu es jaunāks, brauktu prom. Mani aicina. Būtu kaut ko izdarījis...»
Putni dzied pazīstamā valodā
Tomēr jūs nekur neesat aizbraucis, kas dzen Pedvāli turpināt? «Ir būts daudz kur, bet vienmēr gribas būt šeit. Tā ir tā dzimtene, jo tās ir tās saknes. Tas ir tas gaiss, ko es elpoju. No rīta es izeju - saule lec. Dzied putni kā nekur citur, man saprotamā valodā. Vai atkal saulrieti... Man tie jāpavada, lai atkal varētu no rīta sagaidīt. Tā ir tā daba, ar kuru kopā es esmu veidojies, elpojis šo gaisu - ziemā salis, vasarā - atkal svīdis zem saules. Skatiens ir pieradis pie ainavas, pie dažādiem attālumiem, pie vērojuma. Gribas tajā būt.»
«Ojāra laimes brīži, kad var redzēt, ka viņš staro, ir tad, kad atbrauc divi trīs milzīgi ceļamkrāni un treileri. Tas ir viņa lielākais laimes brīdis. Tad ceļamkrāni ceļ un liek [akmeņus], un Ojārs komandē...» - tēlnieks, klausoties kolēģes Lauras vārdos, atplaukst un tiešām staro, aizmirsdams visas triviālās runas par «barjerām, kas ir visapkārt».