Jebkuram mazam zēnam, arī tādam, kurš piedzimis Latvijā, ir iespēja nokļūt pašā virsotnē, lielais amerikāņu sapnis par mazu, nabadzīgu puisēnu, kurš ar neatlaidīgu darbu tiek pats pie sava miljarda, protams, nav atcelts un ir spēkā joprojām. Jo tieši tas rietumu kultūru lielā mērā atšķir no visām pārējām - mums iespējas ir ieliktas jau šūpulī, tās tiek iezīstas līdz ar mātes pienu, un tālāk jau no katra paša un arī veiksmes ir atkarīgs, tiks tās izmantotas vai nē.
Tomēr līdz ar piedzimšanu garantētās izvēles brīvības un iespējas nav bezgalīgas. Tās patiešām attiecas galvenokārt uz jauniem, uzņēmīgiem cilvēkiem un ne uz tiem, kuri savu izšķirošo gājienu izdarījuši jau pirms daudziem gadiem, vai varbūt tam nekad nemaz nav saņēmušies. Protams, vienmēr ir izņēmumi, ja kāds pats ar savu darbu, teiksim, pusmūžā nav spējis tikt pie vērā ņemamiem naudas līdzekļiem vai stāvokļa savā sociālajā grupā, tad ar diezgan lielu ticamību var prognozēt - un nekad arī netiks. Tāda ir dzīve, un šeit pats svarīgākais ir saprast, ka tas nekādā veidā nepazemina šī cilvēka sabiedrisko vērtību. Jo indivīds, kurš apzinās savu vietu sabiedrības sociālajā hierarhijā un ir par to lepns, uz dzīvi skatās pavisam citādi nekā tāds, kurš visu laiku uzskata, ka viņam, lietas labā pat neko īsti nedarot, pienākas kaut kas vairāk.
Tā tas jau ilgi ir bijis visās vecajās demokrātijās, taču nav bijis Latvijā. Mūspusē visus pēdējos gadus pūtuši pārmaiņu vēji, notikuši īpašumu pārdales procesi, un laiki, kad visi vēl bijām vienādi, daudziem saglabājušies pat pārāk labā atmiņā.
Tagad tas ir beidzies. Latvijas sabiedrība ir iegājusi sociālās noslāņošanās procesa pašā beigu posmā - jo ātrāk izdosies šķērsot finiša līniju, jo labāk būs mums visiem. Noslāņošanās objektivitātes noliegšana ir viena no Latvijas sāpīgākajām problēmām - mēs uz rītdienas brokastlaiku un bez pūļu ieguldīšanas pieprasām to, pie kā var tikt, ejot pavisam citus ceļus. Protams, vienmēr var vēlēties mazāku plaisu starp dažādām sabiedrības grupām, taču noslāņošanās jebkurā gadījumā ir neizbēgama. Un brīdī, kad ļaudis organiski pieņems savu vietu sociālajā hierarhijas sistēmā, daudz kas mainīsies pats no sevis. Augsti mērķi jāizvirza vienmēr. Taču, ja kādam ir aicinājums būt, teiksim, par frizieri, varbūt labāk būt pašpietiekamam un par to lepnam, nevis grauzt sevi ar skaudīgo - es taču arī strādāju, kāpēc man nav tik daudz naudas kā citiem? Veselīgāk ir priecāties par to, kas ir dots, dzīvot savu dzīvi, būt laimīgam un pieņemt, ka savā sociālajā statusā līdz mūža beigām, visticamāk, paliksi tur, kur jau esi, varbūt pakāpsies pa karjeras kāpnēm, droši vien tiksi pie lielākas algas, taču būtībā tas ir arī viss. Jauna un sarkana mersedesa nebūs. Un arī par oligarhiem kļūs citi. Taču tas nemaina faktu, ka paša garām palaistās iespējas nav pazudušas pavisam - tās mēģināt saķert vēlreiz būs iespēja taviem bērniem.