Viņas balss spēks un skarbums saviļņo gan flamenko, gan popa, blūza, elektroniskās mūzikas skaņās. Viņas lielāko apbrīnotāju vidū ir slavenais spāņu režisors Pedro Almodovars, kurš dziedātāju iesaistīja savā filmā Āda, kurā es dzīvoju (2011) - viņa tur ne tikai dzied, bet ir arī redzama.
Buika dzimusi Ekvatoriālās Gvinejas politisko bēgļu ģimenē Spānijai piederošajā Maljorkas salā. Būdama vienīgais melnādainais bērns uz salas, bieži jutusies neiederīga, atstumta. Ciešāk viņa iedraudzējusies ar salas čigāniem, no turienes arī aizraušanās ar flamenko. Bet pati mūzika un dziedāšana Buikai ir asinīs. «Esmu afrikāniete, un visi afrikāņi ir muzikāli. Mūzika ir mūsu dzimtā valoda, mūsu komunikācijas veids. Mājās mēs tā arī sarunājāmies: vecāmāte dziedāja, lai tādējādi kaut ko pavēstītu manai mātei. Es sāku dziedāt, vēl pirms iemācījos runāt, un būtībā tas ir viens un tas pats. Dziedāt man nozīmē runāt patiesību!» Buika atklāj telefonsarunā Dienai. Dziedot var izstāstīt, ko vēlies piedzīvot vai kas tu vēlētos būt. Izdziedāt var sāpes un atmiņas. «Un nav nekādas nozīmes, vai tev ir skaista balss. Mana balss tāda noteikti nav. Kad vēl biju maza, mani izmeta no kora, sakot, ka es reju kā suns. Skolotāja teica: stāvi te, tikai nedziedi! Pēc gadiem sapratu, ka dzied ne jau ar balsi. Tu dziedi ar savu enerģiju, ar sirdi. Es pat īsti nezinu, kas tas būs. Es aizveru acis un dziedu.» Slava, Grammy balvas? Buikai tas nešķiet eksistenciāli būtiski. «Man slava nozīmē būt veiksmīgai savās mājās. Viss pārējais ir tikai darbs. Zvaigznes... Tās ir tik tālu, tās spīd, bet nesilda. Es vēlos sniegt siltumu, jo esmu cilvēks.» Viss, ko viņa dziedās sava trio pavadījumā, būšot domāts tieši mums.
FKur, kad: koncerts Kongresu namā 7.VII plkst. 19