Aizvadītajā nedēļā presē spīvu kritiku izpelnījās Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktora Andra Vilka retoriskais jautājums, cik ilgi vēl mēs vācbaltiešus, latgaliešus un Latvijā dzīvojošos poļus uzskatīsim par mūsu kultūrtelpai svešiem. Vilka paustais tika traktēts kā mēģinājums pārvērst latvisko identitāti par «nenosakāmas formas multikulturālu lipekli».
Principā šādiem identitātes «tīrības» aizstāvjiem vienkārši varētu ieteikt palasīt pašmāju akadēmisko aprindu pārstāvju Māras Grudules vai Paula Daijas pētījumus par vācbaltiešu vietu Latvijas kultūrā, bet tas ir bezjēdzīgi - tāpat nelasīs. Jo acīmredzot ir pārliecināti, ka latviešu pirmie gleznotāji, rakstnieki, mūziķi un zinātnieki radās ex nihilo (nez, kādās augstskolās viņi mācījās?). Kopumā - ja kāds grib būt neizglītots, tādas ir viņa tiesības.
Tomēr šie centieni iespīlēt Latvijas vēstures diskursu noteiktā un nekustināmā rāmī ietekmē arī visnotaļ gudrus cilvēkus, un te nonāku līdz kādam ļoti nepatīkamam strīdam. Nepatīkamam tādēļ, ka abās pusēs ir cilvēki, kurus cienu. Runa ir par sakāpinātajām emocijām, kas saistītas ar Latvijas Okupācijas muzeja ēku. Nebūdams arhitekts, nevaru komentēt ēkas pārbūves projekta atbalstītāju un pretinieku argumentus, vien nobrīnīties, kādā dvēseles stāvoklī jāatrodas atbalstītājiem (muzejam), lai Zaigai Gailei pārmestu mēģinājumu «piešķirt pozitīvu nozīmi komunisma ideoloģijas simboliem». Tomēr pats strīds ir zīmīgs no vēstures politikas, atmiņu politikas viedokļa. Proti, simboli, ap kuriem tiek lauzti šķēpi (muzeja ēka, Stūra māja), parāda, ka mūsu vēsturiskajā atmiņā dominē, tiek uzskatīta par būtiskāko tieši traumatiskā pieredze. Pašsaprotami tiek definēts, ka svarīgākais mūsu vēsturē ir ciešanas, nodarījumi. Ļoti lūdzu neuztvert to kā ironizēšanu, bet diskurss ir: centrā esam mēs, latvieši, kurus regulāri moka svešinieki.
Nācija, protams, savu diskursu var būvēt uz traumatiskas pieredzes pamatiem (šķiet, līdzīgi rīkojas ebreji), tomēr tad jārēķinās ar zināmu saturisku un emocionālu šaurību. Kādēļ simbolu klāstu nepapildināt ar kaut ko pozitīvāku? Tādēļ, ka tad nāksies sadurties ar «multikulturālo lipekli». Piemēram, akadēmiķis Jānis Stradiņš varētu stundām stāstīt par Latvijas zinātnes sasniegumiem plašā periodā no XIX gadsimta nogales līdz okupācijas sākumam, bet tad, sasodīts, mums būs jāpiemin arī vācbaltieši, krievi un, dievs zina, kas vēl. Līdzīgi ar arhitektūru Latvijā utt.
Ja mēs nebūtu tik etnocentriski, diskurss būtu daudzkrāsaināks un mums nevajadzētu sacensties, kurš pareizāk izprot un māk nest nākotnē «traģisko pagātni». Tad mēs varētu aizrautīgi strīdēties, kā labāk rekonstruēt kādu muižas kompleksu Vidzemē vai kā pareizāk pieminēt poļu jezuītu devumu Latgales kultūrā. Bet tad tie būtu pavisam atšķirīgi strīdi.
Īsi sakot, novēlu Andrim Vilkam arī turpmāk, tēlaini izsakoties, rīkot bibliotēkā izstādes par Hilzenu un Buiņicku dzimtām, savukārt mūsu politiskajai elitei - finansēt arī tādus simbolus, kas nesaistās vēstures traumām.