«Viņa darbi folklorizējās. Tas ir tāpat kā ar šlāgeriem, kurus visi zina, bet nezina autorus,» salīdzina I. Martinsone. To, ka Skalbergs ir arhitekts Zinību namam jeb Planerārijam, mītiem apvītajai kafejnīcai Dieva auss, kinoteātriem Blāzma un Teika, Rīgas Valsts krievu drāmas teātrim un vēl rindai iezīmīgu ēku, kas veidoja Rīgas siluetu 60.-80. gados, kā arī īpašajiem moduļveida ūdenstorņiem visā Latvijā, kas daudzviet joprojām veido lauku ainavu, pateiks vienīgi profesionāļi. Arhitektu vidē Jura Monvīda Skalberga vārds, protams, ir gan zināms, gan novērtēts. Jau savā 1960. tapušajā diplomdarbā - Transformējama sapulču halle Rīgā, kuru bija iecerēts transformēt par hokeja halli, - Skalbergs sevi apliecina kā īstu modernisma «spridzekli» un šāda ēka godam iekļautos jebkuras mūsdienu pilsētas panorāmā.
Nekas nav saglabājies
«Ar šo izstādi Latvijas Arhitektūras muzejs turpina izstāžu sēriju, kuras mērķis ir pārskatīt priekšstatus par XX gs. 60. un 70. gadu arhitektūru Latvijā, kas ir apdraudēta, tai piekarinot «padomju modernisma» birku - arhitekti arī okupētajā Latvijā strādāja ar pasaules elpu. Zīmīgi, ka krietna daļa Jura Skalberga darbu ir iznīcināti nākamajās pārbūvēs, jo arī Skalbergs tos veidoja, pārbūvējot citu arhitektu radīto,» saka izstādes kurators Jānis Lejnieks. «Nekas no Skalberga modernisma darbiem šodien vairs nav saglabājies» - Ilze Martinsone pieļauj, ka, no vienas puses, arhitektam tā ir traģēdija, no otras, - likumsakarība.
Pats arhitekts izstādes tapšanā nav piedalījies, un Arhitektūras muzeja direktore saka paldies par uzticēšanos. Tas ir muzeja profesionāļu, izstādes kuratora Jāņa Lejnieka un izstādes iekārtotāju - dizaineru Jekaterinas Stakles un Mika (Mikus) Vanaga skats uz Skalberga devumu.
Ar šo izstādi Arhitektūras muzejs piemin 20 pastāvēšanas gadus, apaļu jubileju šogad svin arī 1935. gadā dzimušais Juris Monvīds Skalbergs. Tomēr tā esot tikai sakritība. Izrāde tapusi divus trīs gadus. Autorus pirmām kārtām interesējuši estētiski iemesli, nevis jubileja. Proti, fakts, ka bieži vien izplūdušo terminu «modernisms» un «postmodernisms» robežas Jura Monvīda Skalberga arhitektūras mantojumā atklājas diezgan strikti. «Ja modernisms ir racionāls, funkcionāls, tad postmodernisms bija klaji iracionāls - izmantoja liekas, nevajadzīgas platības, uzsvērtus jumtus, orientējās uz pagātnes romantiku, kas modernismam absolūti nebija raksturīga. Šo virzienu absolūti pretējā daba Skalberga daiļradē - tas bija iemesls, kāpēc mēs izvēlējāmies rīkot izstādi par viņu,» ieceri skaidro I. Martinsone, atgādinot, ka modernisms bija ārkārtīgi agresīvs pret vēsturisko vidi visos vēsturiskajos centros. «Tas pārkāpa augstumu, sarkanās līnijas. Tas bija 50.-60. gadu uzstādījums. Mēs būvēsim sev jaunu pasauli! Karš ir beidzies, tas ir palicis pagātnē. Un te mēs caur Skalbergu varējām visu to stāstu izstāstīt.»
Savukārt kā vienu spilgtākajiem postmodernisma paraugiem Skalberga arhitektūrā var minēt institūta Agroprojekts ēku Rīgā, Maskavas ielā (1978-1991) un apvienības Lauku celtnieks tehnisko centru Vecrīgā, Peldu ielā (1984-1987).
Opus Magnum
Arhitekta jaunākais veikums ir no 2011. līdz 2013. gadam notikusī kultūras pils Ziemeļblāzma rekonstrukcija, kas rāda, cik saudzīga mūsdienās kļuvusi izpratne par vēstures mantojumu. Tostarp jaunais skatu tornis liecina par arhitekta vēlmi atgriezties pie modernisma ideju interpretācijas laikmetīgā formu valodā. Kurators Jānis Lejnieks Ziemeļblāzmas skatu torni dēvē par arhitekta Opus Magnum - darbu, kurā renovācijas tendences satiekas ar laikmetīgo arhitektūru.
Izstāde