Prese alkst skandāla, satricinājuma, «karsto ziņu», kas kļūs par avīžu ziņu virsrakstiem - šo tēzi spilgti apliecināja ažiotāža ap Larsa fon Trīra filmu Antikrists, kas jau pirms pirmizrādes bija nodēvēta par potenciālo skandālu. Nodēvēta vēl neredzot. Pagaidām, kad no 20 konkursa programmas filmām pirmizrādes piedzīvojusi jau aptuveni puse, Larss fon Trīrss nenoliedzami ir kļuvis par festivāla vispretrunīgāk vērtēto parādību.
Fon Trīrs, kura kontā ir Zelta Palmas zars par filmu Dejotāja tumsā (ar dziedātāju Bjorku, 2000.gadā), ir tas retais Eiropas režisors, kurš Kannu festivāla konkursā piedalījies ar teju visām savām filmām. Viņa personība un «īpatnības» ir ieguvušas vismaz tikpat spilgtu popularitāti kā filmas. Viņa fobijas - izvairīšanās no ceļošanas, klaustrofobija u.c. - ir režisora neslēptie «dēmoni». Kaut Kannu festivāla nodrošinātās publicitātes vārdā fon Trīrs tomēr saņemas ceļojumam un ierodas te pats.
Fobiju bērns
Antikrists nenoliedzami ir paša režisora fobiju un arī iekšējo dēmonu bērns. Fon Trīrs neslēpj, ka vairākus gadus cietis no radošās depresijas, nav spējis strādāt. Viņa vienīgā terapija bijusi Antikrists - «mēģinājums pārbaudīt, vai es jelkad vēl spēšu uzņemt filmas». Skatīties fon Trīra filmu nav viegla pieredze - tā sākas kā trausls, svinīgs brīnums, skanot Hendeļa mūzikai, - ar vīrieša un sievietes mīlas ainu. Epizode ir melnbalta, estetizēta oda mīlestības brīnumam, šajā pašā laikā pāra bērns - mazulis tuvojas logam, lai vērotu krītošās sniegpārsliņas, un pats kā sniegpārsliņa izplēn nebūtībā - viņš izkrīt pa logu. Vīrieša un sievietes, ko spēlē franču aktrise Šarlote Gensbūra (talantīgās Džeinas Birkinas meita) un amerikānis Vilems Defo, dzīvē sāksies elle - viņi meklēs glābiņu no vainas kompleksiem, aizbēgšanu no pagātnes dēmoniem. Savus varoņus fon Trīrs aizsūta uz mežonīgu dabas nostūri, kura leknais krāšņums slēpj trūdošas dzīvnieku miesas un iznīcību (šo motīvu fon Trīrs apspēlē nemitīgi un uzstājīgi). Mazais, idilliskais namiņš meža vidū - Ēdene - izrādīsies elle, kurā pierādīsies viņu nespēja būt kopā un triumfēs iznīcība.
Filmai var pārmest (to dara aizgūtnēm!) sakāpinātu fizioloģismu, seksualitāti, ekstrēmismu, kādu Eiropas kino atļaujas teju pirmo reizi. «Iespējams tā būs pilnīga katastrofa. Taču es esmu bijis daudz saltāks aprēķinātājs citās savās filmās, šī filma ir mans tumšais sapnis,» sacīja fon Trīrs, kurš savu darbu veltījis krievu režijas ģēnijam Andrejam Tarkovskim, savukārt dramaturģiski to saista ar Augusta Strindberga drāmām. Fon Trīra uzstādījums ir skaidrs - viņš vēlas arī savu skatītāju izvilkt cauri paša piedzīvotajiem un viņa varoņu drāmā atspoguļotajiem elles lokiem. Kaut kino kā ciešanu pieredze diez vai var cerēt uz plašu publikas atsaucību.
Filmas kā ciešanu pieredze - tā patiesi ir ļoti spilgta šī Kannu festivāla konkursa, arī mūsdienu Eiropas kino iezīme (amerikāņu filmas, izņemot vēl gaidāmo Kventina Tarantīno darbu Bēdīgi slavenie mērgļi/Inglorious Basterds) - šogad festivālā toni nediktē. Šis fakts nespēj iepriecināt Eiropas filmu potenciālos izrādītājus, kas neslēpj - ekonomiskās krīzes apstākļos depresīvo filmu komercpotenciāls ir ārkārtīgi niecīgs.
Brīvības un komēdija
Vēl viena Kannu konkursa filma, kas visdrīzākā laikā būs skatāma Latvijā, ir oskarotā Anga Lī filma Ieņemot Vudstoku/Taking Woodstock. Stāsts par maza, nolaista moteļa īpašniekiem - tēvu, māti un dēlu, kuru bizness piedzīvo negaidītu uzplaukumu, kad dēlam ienāk prātā atvest uz tuvīno apkaimi Vudstokas festivāla organizētājus. Grandiozais festivāls, kura laikā vairāk nekā miljons cilvēku no visas Amerikas dodas uz Vudstoku, sen kļuvis par vēsturisku zīmi - hipiju kultūras triumfu un 60.gadu Amerikas jaunās paaudzes kultūrprotesta etalonu. Tomēr filma apzināti izmanto Vudstokas festivālu kā materiālu komēdijai, piedāvājot skatu no malas uz šo pasākumu, kas «satricināja Ameriku», un, Anga Lī vārdiem runājot, «izbaudot absolūto brīvības garšu». Filmu gan prese jau paguvusi novērtēt kā marginālu Lī darbu, kaut pašam režisoram komēdija par hipiju paaudzes kultūras amizantumu ir bijusi nepieciešama kā atpūta pēc smagām drāmām - Kuprainais kalns un Iekāre, piesardzība, kas viņam atnesa Oskaru un Venēcijas festivāla balvas.
Uz skaļu festivāla notikumu statusu vēl pretendē divu tuvāko dienu notikumi - spāņu režisora Pedro Almodovara filma Zaudētie apskāvieni un amerikāņa K.Tarantīno Bēdīgi slavenie mērgļi pirmizrāde. Festivāla uzvarētāji kļūs zināmi 24.maijā.