Neiespējamā misija
1. Tikpat strauji un vērienīgi, cik iepriekšējās nedēļas nogalē uzbangoja baumas par Swedbank, tikpat enerģiski jau dažas dienas vēlāk publiskā telpa apsprieda, kā gan šitāds trakums varēja gadīties un kas pie tā vainīgs. Nelietīgie baumu izplatītāji, par spīti tiesībsargu aizplīvurotajiem mājieniem, visticamāk, tā arī netiks atrasti, savukārt brīnīšanās par «trakumu» patiesībā ir nevietā. Sauc, kā gribi, - «masu psihoze», «kolektīvas halucinācijas», «pūļa efekts» -, laiku pa laikam pietiekami liels cilvēku skaits kaut uz brīdi nolemj, ka balts ir melns. Konkrētajā Swedbank gadījumā interesanta gan liekas pakāpe, kādā neuzticība Latvijas politiskajai varai, izrādās, pārklājas ar aizdomām pret bankām kā tādām, kas acīmredzot tiek identificētas ar valdības ekonomisko politiku (tautas dzīšana postā). Pretējā gadījumā grūti saprast, kā Zviedrijas, kuras politiskās un sabiedrības kopumā morāles augsto līmeni jau gadiem slavē mediji, eksperti utt., banka varēja uzrauties uz attieksmi, kas piestāv Latvijas ļaužu attiecībās ar vietējo varu. Notikušais arī atklāja visai īpatnējo cilvēku izpratni par banku biznesu: no vienas puses, netrūkst to, kuri labprāt piesauc banku nepiedienīgi lielo peļņu, ir gatavi stāstīt, kā bankas atņem (tātad uzkrāj) nelaimē nonākušu indivīdu īpašumus, no otras puses, paralēli priekšstatam, ka bankas dzīvo nepieklājīgi labi, kaut kā dzīvo viedoklis, ka tās šos milzu resursus nez kur - turklāt ļoti īsā laikā! - pamanās notriekt, turklāt tā, ka to neviens nepamana... Attieksme pret naudas apsaimniekošanu nav sevišķi mainījusies kopš burvju un alķīmiķu laikiem - bijība vienā mirklī var kļūt par pilnīgu neticību maga spējām. Šāds izpratnes līmenis mudina teikt, ka 24 stundu laikā apslāpēt paniku starp kādas bankas klientiem ir faktiski neiespējami.
Gaļa paliek gaļa
2. Ja banka nav fundamentāli izlaupīta, šiverēšanās ar bankas, kas atzīta par maksātnespējīgu, aktīviem un pasīviem laikam gan ir ienesīgs bizness. Tikai tā var izskaidrot žākstīšanos ar maksātnespējas administratora kandidatūru Latvijas krājbankai. To varētu vērtēt gana mierīgi, jo maksātnespējas administrēšana Latvijā vēl ir Mežonīgo Rietumu attīstības pakāpē, attiecīgi ikvienam pretendentam var atrast kādu melnumiņu - kā teicis Jānis Jurkāns, tīru kreklu nav, atliek atrast mazāk savalkāto. Tomēr aizkadra manevru cīņā par pareizo kandidatūru vēriens un intensitāte rada bažas, vai galu galā izvēlētais administrators varēs pilnvērtīgi pildīt tam uzticētos pienākumus - vai arī neadekvāti lieli resursi tiks tērēti PR frontē.
Situācija, ka reālais saturs tiek pakārtots konkurentu ķīviņiem, atkārtojas. Piemēram, pagājušajā nedēļā Iepirkumu uzraudzības birojs pēc ilgām pārdomām pateica savu «nē» gandrīz 89 miljonu latu vērtam infrastruktūras attīstības projektam Rīgas ostā Krievu salā. Ja vēl pieskaitām iestrēgušo pasažieru vilcienu modernizācijas projektu, vēl vienu vērienīgu dzelzceļa projektu, t. s. šķirošanas uzkalniņu, rodas iespaids, ka jebkurš kaut cik liels projekts Latvijā apaug ar nebeidzamu lobēšanu, sūdzībām, - tikmēr izmaksas aug, pieejamie finanšu resursi var zust, galu galā projekts izgāzties. Ekonomika joprojām ir politikas ķīlniece. Jo skaidrs, ka jāsūdzas, ja tāmes nepamatoti uzpūstas, bet parasti tās par tādām kļūst, kad uzņēmēji spiesti tajās iekļaut pateicības politiķiem. Par spīti liesajiem gadiem, kuru iesākumā bija cerība par amatpersonu bezkaunības un apetītes samazināšanos, nekur nav zudis vesels lietu kārtotāju slānis, kas uzvedas kā... nē, neatradu salīdzinājumu dzīvnieku pasaulē. Gatavi iekosties jebkurā miesā, pat ja rezultātā upuris nobeidzas un mieloties nāksies ar maitu.
Akmens sācis ripot lejup
3. Jo tuvāk referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu, jo samudžinātāka izskatās tā aizstāvju rīcība. Saskaņas centrs pagājušajā nedēļā pamanījās medijus iepazīstināt ar kolektīvu apvienības biedru - etnisko latviešu - vēsti, ka Ušakovs patiesībā Latviju mīl pat vairāk nekā savus kaķus. SC deputāti Saeimā nepiedalīšoties balsojumā par attiecīgajiem grozījumiem Satversmē, respektīvi, nevēlas izteikties par pašu līdera kvēli atbalstītu ideju. Rodas iespaids, ka SC klusībā vēlas, lai pašu iesāktais jau būtu aiz muguras un varētu atgriezties pie ierastās ērtās mūžīgā kritizētāja un cietēja dzīves. Aizkulisēs dzird, ka viss projekts bijis iecerēts ne tikai savu vēlētāju uzticības nostiprināšanai, bet arī lai mazliet sapurgātu dzīvi Ušakovam, kurš kļuvis pārāk neatkarīgs no vecākajiem biedriem un no pēdējo viedokļa pelnījis ne tikai griezt lentītes Rīgā, bet iestigt arī politiski bezcerīgā diskusijā. Vienīgā nelaime, ka latvieši reaģējuši neprognozēti nervozi... Pat ja šīs baumas ir tikai baumas, tomēr nepamet sajūta, ka SC - lai gan pieredzējusi partija - līdz šim tā arī nav izpratusi, kādi jautājumi Latvijas pamatnācijai neatkarīgi no vecuma, profesijas, politiskās piederības ir tik svarīgi, ka ar tiem labāk nerotaļāties. SC saviem politiskajiem konkurentiem mīl pārmest cittautiešu ignorēšanu; vai nav tā, ka pats SC, par spīti dažiem retorikas vingrinājumiem, ir skatījies garām pamatnācijai?
Lai gan - ja visas šīs žonglēšanas, iekšējo pārdomu rezultātā SC atturēsies (vai vismaz būs piesardzīgāks) no kaislību uzkurināšanas, ir cerība, ka gaisotne sabiedrībā normalizēsies. Tas, protams, būtu apsveicami.