«Tas ir sāpīgi, ka mazais uzņēmējs tomēr ir tik maziņš,» bezspēcīga jūtas Skrīveru saldējuma ražotnes Rozīne īpašniece Lelde Sotniece, kura jau laikus aprīlī iesniedza pieteikumu līdzdalībai tirdziņā, bet no muzeja vadības saņēma atteikumu. Kā viņai tika paskaidrots, ģenerālsponsora RPK prasība ir, ka citu ražotos saldējumus pārdot nedrīkstēs. Neilgi pirms gadatirgus viņai vēl tika dota cerība, ka tirgoties drīkstēs, tādēļ Rozīne steigšus atsāka gatavot produkciju, taču vēlreiz saņēma negatīvu atbildi.
«Vai tas ir pasākums, kur lielie sponsori tirgojas, vai pasākums, kur satiekas visi amatnieki un mājražotāji?» muzeja lēmums L. Sotniecei šķiet pretrunā gadatirgus būtībai. Viņai liekas netaisnīgi, ka šādā veidā tiek likti šķēršļi mazo ražotāju iespējām attīstīties.
«Kad muzejā notika NATO tirdziņš [Parlamentārās asamblejas delegātiem], es braucu, kaut arī nekādu peļņu tas man nenesa - jāmaksā par ceļu, un pircēju tur bija maz. Tad mans saldējums bija derīgs, bet, kad ir latviešu pasākums, tad vairs nav,» skumji secina mājas saldējuma ražotāja.
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktores vietniece Baiba Erdmane saka, ka samazinātās valsts dotācijas dēļ muzejam RPK piešķirtais finansējums bija ļoti svarīgs, lai gadatirgus vispār varētu notikt, tādēļ administrācija nolēma piekrist lielražotāja izvirzītajiem nosacījumiem. B. Erdmane nedomā, ka, šādi rīkojoties, muzejs ir noniecinājis pasākuma ideju, jo tas ir lietišķās mākslas gadatirgus. «Pārtikas tirdzniecība ir tikai blakusprodukts amatniekiem,» viņa saka. Arī RPK sabiedrisko attiecību vadītāja Līga Rimšēviča uzsver, ka «saldējums nav kvalificējams kā lietišķā māksla», tādēļ pārmetumi nav pamatoti.
Viņa neatklāj, cik tieši daudz naudas RPK piešķīris gadatirgus norisei, tie esot vairāki tūkstoši latu. RPK pārstāvei noteiktais aizliegums tirgoties citiem ražotājiem šķiet pašsaprotams. Tā rīkojoties ikviena pasākuma sponsors. Šajā gadījumā RPK paturējis ekskluzivitāti tirgoties tikai ar saldējumu, par to izšķīrušies uzņēmuma mārketinga cilvēki.
L. Sotniecei ir nesaprotamas kombināta bailes no konkurentiem, īpaši tik nelieliem, kāda ir viņas vadītā ražotne. «Cik tad daudz es ar savām divām rokām un mazo frīzeru varu saldējuma saražot?» viņa vaicā. Taču L. Rimšēviča atbild, ka «runa nav par konkurenci, bet runa ir par principu», proti, sponsora tiesībām konkrēto produktu pārdot vienam pašam.