Viņiem varbūt tējai iznāktu.» 13. decembrī Ojāra Vācieša muzejā notiks krājuma atklāšana. Atdzejotāja - Margita Gailīte, kuras uzņēmībai un neatlaidībai jāsaka paldies par grāmatas iznākšanas faktu. Grāmatā apvienoti divi Raupa krājumi - uzvāri man kaut ko pārejošu un _Putn'_. Grāmatas Then Touch Me There atklāšana Kanādā iecerēta pavasarī. Uz grāmatas atklāšanu Rīgā ieradīsies arī izdevniecības _Guernica_ vadītājs Maikls Mirolla. Arī dzejnieks. Viņa dzeju Raups pašlaik tulko.
Pēdējos gadus mani pavada dažādas zīmes. Vispār es esmu diezgan māņticīgs. Labā šī vārda nozīmē, jo es ticu vienmēr, ka notiks tikai labais. Pat ja melns kaķis pārskrien pār ceļu - šodien kaut kas skaists notiks (smejas).
Pirms šī labā notikuma, kas saistīts ar Kanādas izdevniecības interesi par tavu grāmatu, arī bija kādas zīmes, priekšnojautas?
Man laikam visu dzīvi ir sajūta, ka tūlīt notiks kaut kas labs.
Kā uztver savas grāmatas izdošanu Kanādā? Mērķtiecīga darba rezultāts, veiksmes stāsts? Vai tomēr spēj būt gana pašapzinīgs un pateikt - tomēr talanta dēļ. Sak, es jau sen to biju pelnījis?
Man šķiet, es, autobusā braucot, uzdevu sev šo jautājumu. Kādā sakarā ir šī intervija? Par ko man būtu jārunā? Līdz šim uzskatīju, ka rakstīt dzeju un saņemt pēc tam kaut kādus pagodinājumus - tas ir kaut kā pretēji dzejnieka būtībai. Būtībā šis dzīvesveids, ko mēs saucam par dzejnieku dzīvi, ir tik dabisks kā, manuprāt, reti kuram. Bet tas, ka kāda dzejnieka dzeja ir izdota Kanādā, turklāt lielā mērā viņa pašiniciatīvas noteikta, gan ir kaut kas tāds, kam literatūras vai kultūras vidē vajadzētu pievērst uzmanību. Tas ir notikums - ne saistībā ar manu dzeju, bet saistībā ar literatūru kā tādu. Varbūt tas ārkārtīgi patosaini skan? Es tieši gribu norobežoties no tā, ka tā ir mana dzeja, ka esmu tik labs dzejnieks, un tādā garā… Tas ir absolūti sekundāri. Protams, veiksmes elements, tāpat kā sportā, arī mākslā ir milzīgs. Vienādi profesionāļi spēlē hokeju, uzvar tas, kuram paveicas.
Vai tu varētu pastāstīt tehnisko pusi? Izdevniecība no simtiem izvēlas…
No tūkstošiem. Skaitļi ir tādi. Guernica ir viena no prestižākajām izdevniecībām Kanādā, kas specializējas ļoti kvalitatīvas un pat elitāras literatūras izdošanā angļu valodā. Tās izplatīšanas kantori atrodas gan Lielbritānijā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs, protams, Kanādā. Tādējādi tiek aptverta gandrīz visa angliski runājošā teritorija. Tas liecina par šīs izdevniecības augsto varēšanas līmeni. Tā katru gadu saņem pāri par tūkstoti manuskriptu un publicēšanai izvēlas 20-25. Kā uzsver daži tulkotāji Latvijā, kas bijuši starptautiskās konferencēs par tulkošanas jautājumiem, visā pasaulē gadā angļu valodā no tiem, kas neraksta angliski, tiek izdoti tikai trīs procenti. Mēs visi, kas esam bijuši iesaistīti šajā projektā, maigi izsakoties, esam patīkami pārsteigti par tik ātru rezultātu. Manuskripts tika iesniegts martā. Precīzāk, martā tulkotāja Margita Gailīte aizsūtīja vienu manu dzejoli izdevējam Maiklam Mirollam ar domu, ko viņš par to saka? Iesniegšanas termiņi šim gadam bija nokavēti. Bet Margita, būdama aktīvs cilvēks, tomēr gribēja uzzināt, vai tiešām pilnīgi viss ir nokavēts? Vēl viens šķērslis bija, ka drīkst iesniegt klātienē tikai gatavu manuskriptu. Elektroniski nepieņem. Viņi gribēja paturēt to rokā. Atbilde bija ļoti ātra un pārsteidzoša. Mirolla teica: «Šajā gadījumā visi noteikumi tiek atcelti. Sūtiet šurp manuskriptu.» Viņi taisīja pilnīgu izņēmumu un solīja izdot pusgada laikā. Tas ir fantastiski! Ja runā godīgi, no sākuma tam pilnīgi nemaz neticēju. Cik nav bijis tādu mēģinājumu, kopš robežas vaļā… Otrs jautājums, protams, ir par labiem tulkotājiem. Tu ar savu dzeju netiksi pāri robežām, ja nebūs labu tulkotāju.
Vai atļāvi tulkotājai Margitai Gailītei pilnīgu radošo brīvību? Pats taču esi tulkotājs, atdzejotājs.
Ir tā, ka es tomēr uzticos tulkotājam. Ja redzu, ka manis cienīti cilvēki ārzemēs atzīst šos tulkojumus par labu esam, kā tas gadījumā ar Margitu Gailīti. Es Margitai ļoti uzticējos. Ļāvu viņai pilnīgu brīvību. Pieslēdzos tikai pēdējā fāzē, un vairākas dienas rūpīgi izgājām cauri katram teikumam, katram vārdam.
Lasot angliski, tev ir sajūta, ka tā ir tava dzeja? Atpazīsti?
Kā lai saka… Tur, kur es saprotu angliski, ko tas nozīmē, es saprotu, ka tas ir mans. (smejas). Diemžēl mana angļu valoda nav tik spoža. Margita Gailīte lingvistiski ir ļoti spēcīga. Viņas vārdu krājums ir bagāts, tāpēc sadzīves vārdi, kādus es vairāk vai mazāk pārvaldu, tulkojumā parādās ļoti maz. Lai saprastu īsti, par ko tur ir, man būtu jāņem vārdnīca un jālasa sava dzeja. Protams, nevaru noliegt, ka ir ļoti sarežģītas lietas, par kurām, es domāju, vienmēr būs diskusija, vai to vispār var iztulkot. Zinām, ka ir tādi valodas elementi, kurus nav iespējams pārcelt svešā valodā.
Ar cik lielu nobīdi, «ģeometrisko kļūdu» jārēķinās tulkojumā?
Ir saturiskā jēdzieniskā puse un mākslinieciskā puse. Ja dzejolis rakstīts ritmā - ritmiskā puse. Ir divi lieli bloki, kas atdzejotājam būtu jāievēro, - apolloniskais un dionīsiskais. Kurai pusei tulkotājs pievērš lielāku uzmanību - tie, protams, ir gadiem ilgi strīdi. Var izveidot labu dzejojumu, balstoties tikai uz dzejoļa saturisko kvalitāti. Mēs mazliet grēkojām ar saturisko. Būtiski ir panākt emocionālo spriegumu, kas ir oriģinālā. Lai to panāktu, bieži vien ir jāupurē kaut kāda jēdzieniskā puse.
Gribu atgriezties pie jautājuma par angļu valodu. Neeksaminējot, kādā līmenī ir tavas angļu valodas zināšanas, tomēr interesē tavas attiecības ar šo valodu sīkāk? Interesanti, ka Salmans Rušdi kādā intervijā stāsta, kā viņš reiz aizskāris žurnālistu, kuram angļu valoda bija dzimtā, teikdams, ka, viņaprāt, «angļu valoda nav metaforiska»...
Man liekas, ka Rušdi gadījumā sastopas austrumnieciskā pasaules uztvere ar rietumniecisko. Tā kā rietumniecisko pasaules uztveri reprezentē angļu valoda, iespējams, viņam ir liela taisnība - no viņa skatpunkta. Es gan esmu pārliecinājies, ka nevaram tik vienkārši par valodu, kas izturējusi laika pārbaudi, teikt, ka tajā nav metaforu, sava skaistuma. Pats būtiskākais ir svešajā saturā dabūt tās valodas, uz kuru tu tulko, īpatno. Tas liecina par ļoti augstas kvalitātes tulkojumu. Man personīgi valoda vairāk ir kā mūzika. Jau no studiju laikiem, kad es vēl nesapratu nevienu svešvalodu. Studiju laikos man bija viens draugs, ar kuru sacentāmies, kurš labāk atdarina valodas. Nepratām nevienu. Paņēmām par piemēru franču valodu, tad igauņus, tad amerikāņus un vienkārši fonētiski atdarinājām skaņas. Tā bija ārkārtīgi interesanta spēle, jo atdarinājām tikai pēc dzirdes, pēc fonētiskā skanējuma. Jebkuru valodu es varu klausīties kā instrumentu, kas izpilda noteiktas partitūras.
Gribētos arī prast?
Bez šaubām, ja man Dievs būtu devis spējas ātri iemācīties, droši vien gribētu prast jebkuru valodu. Visvairāk - tās vismazākās valodas: Austrālijas aborigēnu, Bolīvijas, Peru indiāņu. Būtu neizstāstāmi fantastiski izpētīt, kā šī valoda ir uzbūvēta, uz kā tā turas un kā attīstās.
Te mēs nonākam pie interesantā jautājuma, kāpēc mums ir vajadzīga latviešu valoda? Kāpēc šobrīd diezgan aktuāls ir jautājums, vai mums vajag rūpēties par savu valodu? Vai tai piešķirt kaut kādu izņēmuma statusu vai nepiešķirt? Vai mums vajag saglabāt savu tautu vai nevajag? Tas ir diezgan sarežģīts jautājums. It kā politisks, bet es tieši vēlētos pieskarties valodas nepieciešamības jautājumam, no vispārhumānā cilvēciskā viedokļa. Negribas teikt nevienu negatīvu apzīmējumu, bet es tiešām esmu sācis domāt, ka demogrāfiskā situācija, kurā mēs šobrīd atrodamies, ir radījusi arī ārkārtīgi daudz negatīvu elementu un parādību, ar kurām ārkārtīgi grūti cīnīties. Piemēram, padomju laikā, kad mēs skaidri redzējām šo te ārējo pretinieku, mēs to varam saukt vienalga kā, teiksim, padomju okupācija…
…ienaidniekam bija vaibsti…
jā, tagad šādu vaibstu it kā nav. Bet tendences ir tieši tādas pašas. Padomju laikā bija ļoti izglītoti, gudri jauni cilvēki, kas stājās komjaunatnē, centās nacionālo pieklusināt, saplūdināt ar padomju kultūras tēlu, ka tikai varētu kalpot lielajai padomju kultūrai. Tajā pašā laikā visā tautā bija iekšējā pretestība, zemapziņas protests.
Edvīns Raups ilgi un kaismīgi runā par valodu, latviešu kultūru, integrācijas jautājumiem, vārda «ideoloģija» pozitīvo būtību, nepieciešamību saglabāt latviešu kultūru, nenonākot līdz UNESCO aizsardzībā esošo suitu sievu statusam. «Īstenībā man ir sakrājies tik daudz pārdomu par šiem jautājumiem, kas aizsākās mūsu sarunā par valodu, ka tos vienā intervijā ir pat bīstami izklāstīt, jābūt ļoti uzmanīgam,» saka Raups.
Vai spēj iztēloties ko tik abstraktu kā t. s. angliski lasošo auditoriju? Tavu grāmatiņu var nopirkt gan Oksfordas profesors, gan apelsīnu vācējs Spānijā. Stings kādā intervijā stāstīja par lielāko gandarījuma brīdi dzīvē - kādā sestdienas rītā viņš pamodies no tā, ka logu mazgātājs aiz viņa guļamistabas loga dungojis kādu viņa dziesmu. Vai centies konkrēti iztēloties savu lasītāju?
Es šajā gadījumā acīmredzot esmu tik skeptisks, ka neceru, ka kāds lasīs Raupa dzeju. Bet neapšaubāmi, kas var būt jaukāks par to. Ir tādas pilnīgi nejaušas situācijas, kad nākas dzirdēt - jā, es zinu, kas ir Raups, zinu - viņš raksta dzeju. Tas jau ir daudz. Nevaru cerēt, ka kāds sāks citēt Raupu.
Stingu ir vieglāk nodungot nekā noskaitīt kādu tavu dzejoli.
Nu, lūk. Literātu aprindās jau reizēm cits citu nocitē. Tad iedomājies šo prieku, ja es aizbraukšu uz kādu radošo namu un kaut kādā citā ceļā grāmatiņa tur būs nonākusi. Tas, man liekas, būs satriecoši! Tikko šogad biju Šveicē. Ir svarīgi, kā tu esi prezentēts. Viņiem bija liels pārsteigums, ka es rakstu dzeju. Tad, kad viņi uzzināja, ka es rakstu dzeju, viņiem bija neviltota interese, viņi pavisam aizmirsa, ka es esmu tulkotājs. Viņiem lielāka interese bija tieši par dzeju, un viņi man obligāti piekodināja atsūtīt grāmatiņu, es, protams, palielījos, ka «draud» šī lieta. Tāpēc būs daudz vieglāk. Es varēšu braukt un piedāvāt visiem saprotamā valodā, tiem, kam ir interese. Nevajag jau arī skeptiski domāt, ka tā dzeja nevienam nav vajadzīga. Tieši sapuvušajā Rietumeiropā... tur ir ļoti segmentēta sabiedrība - ir tādi, kas ar lielu prieku interesējas par to, ko mēs saucam par elitāro kultūru, - dzeju, akadēmisko mūziku u. c. Viņi patiešām ar lielu interesi un svaigu bērnišķīgu prieku runā par to. Es to esmu piedzīvojis. Protams, tās nav popkultūras masas, atsevišķi cilvēki. Tā ir brālības sajūta, kad tu viņus satiec.
Kā tev šķiet, ko mēs paši varam darīt, lai gadījumu līdzīgu tavam būtu vairāk? Ir taču daudzi vārdi, kas ir pelnījuši būt plaši pieejami angļu valodā.
Protams, šis gadījums ar Raupu ir ārkārtīgi daudzsološs visiem citiem. Izdevniecības durvis ir atvērtas. Tai ir interese arī par citiem mūsu autoriem. Šis ir ceļš, kas ir jāiet. Tā būtu latviešu kultūras integrācija pasaules kultūrā. Problēma ir tā, ka mums kā nelielai nācijai ir sarežģījumi valodas pratēju vidū. To, kas ir spējīgi literāri tulkot, strādāt ar tekstu, ir ļoti maz. Tā ir vienīgā problēma. Tāpēc Margita Gailīte būtu jānēsā uz rokām par to, ko viņa ir izdarījusi.
Kuru latviešu dzejnieku tu pirmo gribētu padarīt plaši zināmu pasaulē?
Čaks ir absolūti ģeniāls. Viņu es liktu pašā Everesta smailē. Tad varētu sekot Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis un citi. Bet nav jau jāizgudro jauni divriteņi. Laika gaitā ir jau izkristalizējušies klasiķi, un viņi visi ir pelnījuši savu pārstāvniecību angļu valodā. Protams, gribas, lai arī dzīvā dzejas valoda, kas ir šobrīd, gūst savu atspoguļojumu un pieeju citām tautām. Mēs galu galā arī gribam salīdzināt savu dzeju ar viņu dzeju. Mēs jau runājam par šodienu.
Par ko runā dzejnieki starptautiskā kompānijā radošā namā?
Tās pirmā līmeņa sarunas jau ir par to pašu mākslas eksistēšanas jēgu, gribas teikt - augstās mākslas vietu sabiedrībā, un cik liela ir patērētāju masa, un kā popkultūra ir degradējusi cilvēku gaumi. Šīs ir viena tipa sarunas, kas tiek izrunātas gandrīz katrā tikšanās reizē. Vienmēr tiek salīdzinātas arī iespējas dzīvot un strādāt. Ārzemēs ir ļoti maz sastopami dzejnieki, kuri nestrādā, tāpēc lielā mērā cieš viņu māksla. Man patika par to runāt - pirms kādiem desmit gadiem, kad es pats arī nekur nestrādāju. Ja arī strādāju, samaksa bija simboliska. Diezgan paradoksāli, ka man izdevās kaut kādā veidā izdzīvot. Iztulkoju komiksu, man bija ko paēst. Ārzemēs cilvēki, pazīstami dzejnieki, - viens ir advokāts, vienam pieder kāda sava firma, cits ir industriālās tulkošanas priekšnieks - visi ir iesaistīti kaut kādos biznesos vai administratīvos projektos. «Tīrus» dzejniekus es esmu sastapis ārkārtīgi maz.
Advokāts un dzejnieks - par šo salikumu cilvēki joprojām ļoti brīnās. Kāpēc, tavuprāt, izpratne par dzejnieku kā nabaga Cibiņu neapkurinātā istabā ir tik dzīva?
Sava loma ir objektīvām vēsturiskām niansēm. Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka ir daudzi ārkārtīgi mežonīgi talantīgi dzejnieki, kuri tik tiešām praktiskajā dzīvē ir bezspēcīgi. No viņiem nāk šis nevarīgā dzejnieka tēls, kurš praktiskajā dzīvē neko nevar izdarīt. Te ir jārunā par radošo procesu. Būtībā, ja tevī ir ielikts radošais dzinulis, no tevis nekāds strādātājs nesanāks. Tāpēc kalpot kādam citam vai strādāt atbildīgu darbu - tas nav nopietni. Ja tu sēdi pie kāda grafika, kur vajag izdarīt matemātiskas darbības, tu to nevari, jo tev galvā visu laiku rīmējas vārdi.
Cipari saskrien dzejolī?
Tas darbs gluži vienkārši ir neproduktīvs. No viņiem arī nāk šī skaistā leģenda, ka īsts dzejnieks nekur nestrādā. Tur ir liela patiesība. Tomēr, ja mēs paskatāmies vēsturē, tādu nav daudz.
Vai esi domājis par komforta līmeni, kas tevi varētu ieaijāt kaut kādā mietpilsoniskā trulumā, Skalbes formulētajās «zemajās debesīs, aiz kurām karoti var aizbāzt»?
Ja tevī ir šī vārdā nenosaucamā strāva, komforta līmenis var būt jebkāds. Tu labi zini skaistos stāstus par krievu inteliģenci cara laikā. Viņi bija pārtikuši, bet nespēja atrast laimi. Braucot autobusā man ienāca prātā: es sapratu - kā dzejnieks es nevaru gaiši dzīvot, ja es nezinu, kas ir nāve, un es to nezinu. Šeit ir ietverta atbilde, no kurienes šis nemiers rodas. Pastāvīgi emocionālajā pasaulē ir jautājumi, uz kuriem gribi atbildēt, un jūti, ka it kā varētu. Tajā pašā laikā - nevari, jo nevari aiziet otrā pusē paskatīties uz to, kas ir dzīve. Novērtēt dzīvi varētu tikai tad, ja tu būtu nāvē, ja runājam metaforiski. Tas ir mazliet filozofisks jautājums. Ir tādi cilvēki kā pulksteņi uzvilkti. Viņi savādāk neprot domāt. Viņus vispirms nodarbina tas lielais jautājums, pēc tam - mazais, kas ir materiālā pasaule. Bet nevar teikt, ka dzejnieku nemaz nenodarbina materiālā pasaule. Tās ir blēņas!