Tūkstoši rīdzinieku un pilsētas ciemiņu ik dienas vēro, kā top jaunā Latvijas Nacionālā bibliotēka. Vai nu stāvot Daugavas labajā krastā un gaidot sabiedrisko transportu, vai braucot pāri Akmens tiltam, vai jau esot Pārdaugavā. Nemitīgi mainīgajās diennakts dabiskā apgaismojuma un ēkas stikloto fasāžu toņu saspēlēs atklājas aizvien jaunas nianses. Gunāra Birkerta projektētā Gaismaspils publisko mediju komentāros un kuluāru sarunās ir saņēmusi vairāk uzslavu, pārdomu un kritikas nekā jebkurš cits jelkad Latvijā uzbūvēts vai pat tikai iecerēts objekts. Gan arhitekti, gan bibliotēku darba speciālisti, gan citi profesionāļi ir atklātībā krustām šķērsām pārrunājuši pašu projektu, bibliotēku ideoloģijas un loģistikas maiņu mūsdienās, finansējuma uzraudzību un kontroli un vēl desmitiem sīkāku jautājumu. Daudz šajā ziņā darīts arī LNB Atbalsta biedrībā. Biedrība cita starpā ir bijusi iniciatore virknei diskusiju par bibliotēkas sociālo funkciju mūsdienu apstākļos. Nedaudz ar humoru var sacīt: ja savāktu visu publicēto un ēterā izskanējušo par LNB - Gaismaspili -, varētu izveidot daudzsējumu enciklopēdiju par XX gadsimta beigu un XXI gadsimta sākuma Latvijas sabiedrības uzskatiem, viedokļiem, prioritātēm un diemžēl arī aizspriedumiem.
Bibliotēka top, tās siluets un apjoms diendienā ir mūsu acu priekšā. Nezinu, tādas aptaujas droši vien nav izdarītas, bet interesanti būtu pavaicāt tiem tūkstošiem, kas, garām braucot vai garām ejot, uzlūko G. Birkerta ieceres materializāciju: ko viņi un viņas izjūt, redzot topošo ēku. Privātās sarunās aizvien biežāk dzirdēts viedoklis, ka Gaismaspils gluži pārsteidzoši ir kļuvusi par neatņemamu Pārdaugavas silueta sastāvdaļu. Tieši sastāvdaļu, nevis uzkrītošu dominanti. Patiešām apbrīnas vērta ir pieredzējušā, talantīgā arhitekta G. Birkerta vīzija un drosme, pirms vairākiem desmitiem gadu spējot gara acīm saskatīt, ka bibliotēkas arhitektoniski neordinārās formas ierakstīsies pilsētainavā tā, it kā tās tur būtu pastāvējušas mūžīgi. Gan no attāluma, gan pietuvojoties ēka, kas faktiski ir visai masīva, ne brīdi neuzspiež savu monumentalitāti, tā drīzāk it kā izkūst vidē, kontekstā un uzrunā ar vieglumu. Arī tad, kad nākotnē īstenosies tādas vai citādas vīzijas par Pārdaugavas attīstību, jaunu daudzstāvu apbūvi ieskaitot, bibliotēkas ēka nenoliedzami paliks kā pilsētbūvnieciski un emocionāli galvenais krastmalas akcents tajā nogrieznī, kuru veido Dzelzceļa un Akmens tilts.
Tā vien šķiet, ka Latvijas Nacionālā bibliotēka, var gadīties, būs viena no retajām Rīgas jaunceltnēm, kurai šajā laikposmā nākotne piešķirs arhitektūras mākslas darba titulu. Jā, diskusijas, vai arhitektūrai maz ir jābūt mākslai, vai tā nav tikai neizbēgama piedeva inženierrisinājumu utilitārismam, - šādas diskusijas nekad nebeidzas. Un tomēr arhitektūrai nenoliedzami piemīt patiesas mākslas galvenās īpašības. Piemēram, neizskaidrojamā spēja organizēt skatītāja, lietotāja pozitīvās emocijas, stiprināt veselo saprātu.
Arhitektūrai šī spēja piemīt vislielākajā mērā, jo ēkas, pilsētbūvnieciskie risinājumi, ielas un laukumi burtiski rada telpu, kurā mēs eksistējam un dzīvojam. Rīgas baznīcu torņu raksturīgais siluets likteņupes labajā krastā mūs nomierina, atgādina, ka esam mājās, zināmā mērā - drošībā. Līdz šim Daugavas kreisā krasta panorāma šādu drošības garantiju nedeva, tā vairāk uzrunāja ar trauksmi, nepabeigtību. Gaismaspils īpašā, varbūt pat negaidīti ģeniālā veidā sakausē ainavu, padara to emocionāli līdzsvarojošu, liek atcerēties, ka «Daugavas abas malas nekad nesadalās». Jā, arī to. Ja man jautātu, ko Rīgai arhitektoniski un pilsētbūvnieciski dod jaunā Latvijas Nacionālā bibliotēka - Gaismaspils -, es īsi atbildētu: «Harmoniskas attīstības piemēru.» Arhitektūru, kas pamudina un iedvesmo.
Attīstībai un iedvesmai ir nepieciešama brīva telpa. Gaismaspils tādu rada. Bez šaubām, bibliotēka pildīs savas nacionālā krājuma glabātājas funkcijas, tas ir jebkuras nacionālās bibliotēkas uzdevums un pienākums. Speciālisti strādā pie vērienīgām krājuma digitalizācijas programmām, dara visu nepieciešamo, lai Latvijas Nacionālā bibliotēka būtu līdzvērtīgs, nepieciešams posms Eiropas kopējā bibliotēku, zināšanu un informācijas vietu tīklā.
Tomēr mani visvairāk saista kāds aspekts, kas pilsētas un visas Latvijas attīstībai, iespējams, ir vēl svarīgāks. Gaismaspils ar savu atvērto, sabiedrībai draudzīgo struktūru, ar konferenču, izstāžu, tikšanās, domu apmaiņas iespējām noteikti kļūs par magnētu, kas savilks, koncentrēs, noskaidros idejas, varbūt pat kļūs par katalizatoru, kas radīs jaunu Latvijas intelektuālo eliti un jaunas attīstības vīzijas. Līdzīgi ir noticis visur, kur, neraugoties uz ekonomiskām problēmām un asām sabiedriskām diskusijām, ir uzceltas jaunas, mūsdienīgas nacionālo bibliotēku ēkas. Ja kādam gadījies būt, piemēram, Parīzē prezidenta Fransuā Miterāna laikā uzceltajā Nacionālajā bibliotēkā, tad iespaidi noteikti ir paliekoši: pasākumi, aktivitātes, jaunu radošu cilvēku pieplūdums patiešām pārsteidz. Te jāatgādina, ka Latvijas reģionos šādi aktivitātes centri jau ir. Piemēram, var minēt Ventspils Centrālo zinātnisko bibliotēku un Vidzemes Augstskolas bibliotēku Valmierā. Galvaspilsētai līdz šim nācies samierināties ar vairāk lokālām, mērogam neatbilstīgām iespējām. Gaismaspilij ir jākļūst par attīstības un jaunas radošas domāšanas centru.