Līdz ar radušos izdevību sociālismā noturētie latvieši un daudzi citi 90. gadu sākumā metās privatizēt gandrīz visu, kas kust un nekust. Ne vienmēr gan tas ir vairojis saimnieciskumu, bet pagaidām vērts atzīmēt, ka virziens - saimnieka un īpašnieka noteikšana pēc iespējas daudz kam - bija pareizais. Var teikt, ka pašlaik ar mums visiem piederošo gaisu tieši tas tiek darīts: pasaules līderi un starptautiskas oorganizācijas globālā mērogā mēģina noteikt, cik daudz gaisa vienai vai otrai valstij pieder jeb cik daudz no šā kopīpašuma tā drīkst atļauties patērēt, tas ir, piesārņot, lai neradītu neatgriezenisku kaitējumu visas pasaules klimatam.
Mērķis it kā skaidrs un cēls. Tomēr peripetijas tajā līdz šim pēc būtības daudz neatšķiras no pēcpadomju kopējās mantas dalīšanas, par ko gan valstu starpā, gan atsevišķas zemes pilsoņiem ir bijuši stipri atšķirīgi viedokļi un ka iznākumā, kā paši labi zinām, dažs treknos gadus pat nepamanīja, kamēr viņa kaimiņš iekļuva miljonāru sarakstā.
Šis arī ir viens no galvenajiem piedauzības akmeņiem globālās sasilšanas strīdos: ko tajā visā iesākt jaunattīstības valstīm? Pat ja smagā rūpniecība gaisa piesārņojuma ziņā ir slikta, piemēram, dažs Āfrikas aktīvists argumentē, ka tā ir vienīgais veids, lai Melno kontinentu izrautu no atpalicības un nabadzības. Turklāt pašlaik radies paradokss, ka progresīvā, ekoloģiskā attieksme pret visiem piederošo gaisu, kas nu ticis sadalīts, kaut kur Kotdivuārā ražot gribētājiem izmaksātu pārāk dārgi, lai vispār būtu vērts sākt.
Proti, 1997. gadā Kioto protokolu parakstījušās tobrīd 15 ES dalībvalstis noteica mērķi līdz 2012. gadam samazināt siltumnīcas efekta gāzu izmešus par 8% attiecībā pret 1990. gadu. Tā gada rādītāji katrā no Kioto protokola dalībvalstīm attiecīgi kļuva par izejas punktu ikgadējo izmešu kvotām. Lai tas viss tiešām darbotos, kvotām tika noteikta cena, un valstis, kas neiztērē tām iedalītā kopējā gaisa daudzumu, tagad var to pārdot citām ražot un attiecīgi arī piesārņot nadzīgākām valstīm. Liktenīgajā kritērija gadā Latvijā vēl bija diezgan izvērsta rūpniecība, tāpēc mums ticis vairāk kvotu, nekā spējam iztērēt, un attiecīgi Latvijai ir sava nelielā, tomēr ienesīgā daļa apmēram 675 miljardu dolāru vērtajā izmešu kvotu tirgū. Saprotams, ka tai pašai Kotdivuārai, ja tā domātu pievienoties Kioto protokolam un tad būtiski attīstīt ražošanu, būtu daudz bēdīgāk. Attiecīgi arī ir jaunattīstības valstu un tikai pēdējā laikā uzplaukušo lielražotāju Ķīnas, Indijas un dažu citu iebildumi: paši kopš industriālās revolūcijas pusotru gadsimtu mūsu kopējo gaisu esat draņķējuši, paši savus skursteņus tagad arī kontrolējiet, bet mums jāiedzen nokavētais. Savukārt ASV līdz pat nesenam laikam vispār ir turējusies pie «gaiss pieder visiem» vulgarizētās versijas, proti - ko gribu, to daru, un lai eiropieši ar savām kaprīzēm paši arī ņemas.
Pateicoties ANO klimata samitam Kopenhāgenā pagājušā gada nogalē, arī ASV kļuva skaidrs, ka, pilnīgi ignorējot globālās sasilšanas jautājumu un izmešu regulēšanu, par pasaules līderību turpmāk domāt nevarēs. ASV Kongresa apakšpalāta pagājušā gada jūnijā pieņēma izmešu regulēšanas likumprojektu pēc kvotu sistēmas, tomēr to neapstiprināja ASV Senāts, un attiecīgi Kopenhāgenā paustās prezidenta Baraka Obamas lieliskās apņemšanās pārējie dalībnieki neuztvēra sevišķi nopietni, bet samits faktiski izgāzās.
Negribot uzkāpt uz tā paša vienpusības grābekļa, ASV tagad vēlamo cenšas panākt, mainot retoriku. Neliekot vairs uzsvaru uz pretrunīgi vērtēto globālo sasilšanu, amerikāņi tagad runā par jaunām darbvietām, enerģētisko neatkarību un tehnoloģiju attīstību, un viss liecina, ka šāda pārmaiņa dos iepriekš nesasniegto rezultātu un attiecīgi radīs pārmaiņas arī to prātos, kuru acis pagaidām nogaidoši raugās uz ASV.
ASV pamanīsies gūt saimniecisku attieksmi pret vidi un līdz ar to arī šādas attieksmes nestos labos augļus. Vai to spēs arī Latvija, kas līdz šim, godīgi sakot, kā uz veciem lauriem gulējusi uz pēcpadomju mantojuma kvotām? Kvotu laiks iet uz galu, un ar katru gadu aktuālāks kļūst jautājums nevis par to, cik slikto gāzu tava rūpniecība un saimniecība izmet, bet gan - cik efektīva un enerģētiski neatkarīga tava tautsaimniecība ir. Nevis - vai tu nepiesārņo mūsu kopējo gaisu, bet gan - vai tu proti to vērst par taustāmu kopējo labumu?