Savu dramatisko personīgo stāstu Anda Rotenberga izklāstīja pērn iznākušajā autobiogrāfijā. Viņas vecāki (māte - krieviete, tēvs - poļu ebrejs) iepazinās padomju darba un pāraudzināšanas nometnē Novosibirskā, kur abi tika ieslodzīti. Anda Rotenberga dzimusi šajā Sibīrijas pilsētā. Kad viņai bija divi gadi, ģimene pārcēlās uz Poliju.
Latvijas māksla poļu kuratorei nav sveša. 1991. gadā Krakovā viņa organizēja izstādi Nezināmā Eiropa, kurā piedalījās mākslinieki no Rietumeiropas un Austrumeiropas, viņu vidū bija arī Oļegs Tillbergs. «Viņš no Rīgas uz Krakovu atbrauca ar dārznieku auto, kura ātrums bija 50 kilometru stundā. Kaut kas starp traktoru un automašīnu, gandrīz velosipēds. Oļegs bija ļoti dīvaini, ļoti interesanti ģērbies un atstāja dziļu iespaidu,» atceras Anda Rotenberga.
1996. gadā viņa veidoja vērienīgo izstādi Personīgais laiks. Latvijas, Igaunijas un Lietuvas māksla 1945-1996, kas tika izrādīta Varšavā, Baltijas valstu galvaspilsētās un Sanktpēterburgā. «Mēs demonstrējām gan jauno mākslinieku darbus, gan pēdējo 50 gadu Baltijas mākslu, kas attīstījās neatkarīgi no Maskavas ietekmes. Latvijas daļas kuratore bija Helēna Demakova,» stāsta Anda Rotenberga. Ekspozīcijā tika iekļauti Borisa Bērziņa, Bruno Vasiļevska, Leonīda Āriņa, Laimoņa Šēnberga, Imanta Lancmaņa, Ilmāra Blumberga, Oļega Tillberga, Zentas Loginas, Kristapa Ģelža, Aijas Zariņas, Ojāra Pētersona, Anitas Zabiļevskas, Andra Brežes, Sarmītes Māliņas, Miervalža Poļa un Māra Ārgaļa darbi.
Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas par izstādi Personīgais laiks?
Veidojot ekspozīciju, es plānoju, ka tajā nebūs sadalījuma pa valstīm, - es gribēju rādīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mākslinieku darbus vienkopus. Taču, kad darbi bija atlasīti, es sapratu, ka tas nav iespējams. Katrai valstij ir savs stils, Lietuvas un Igaunijas māksla atšķiras no Latvijas mākslas. Tā ir absolūti cita tradīcija, krāsa, forma un estētika, tāpēc katrai valstij tika atvēlēta atsevišķa telpa. Tas lika aizdomāties par atšķirībām. Igaunijas māksla ir auksta, abstrakta, izteikti ziemeļnieciska. Lietuvas māksla ir tuva Polijas mākslai. Savukārt Latvijas māksla pievēršas ikonas tradīcijai - man tas bija liels atklājums, jo es labi zinu gan Rīgas, gan Latvijas vēsturi. Katolicisma ietekme samazinājās un izzuda, bet pareizticīgo mākslas ietekme izrādījās spēcīgāka.
Daudzu Latvijas mākslinieku gleznās, skulptūrās un instalācijās es ieraudzīju zeltu - ikonas zeltu. Tas bija tik izteiksmīgi, ka es to varēju pamanīt, pat nepieslēdzoties Latvijas mākslas vēsturiskajam kontekstam. Izstādē Personīgais laiks bija objekts ar lūpu krāsām apzeltītos futrāļos (darbs Valoda -viena daļa no Sarmītes Māliņas instalācijas - J. J.) - autorei bija svarīgi, lai tas zelts tur mirdzētu.
Jūs darbosieties Purvīša balvas žūrijā. Cik labi jūs esat pazīstama ar Latvijas mūsdienu mākslu?
Pirms dažiem gadiem es viešņas statusā biju uzaicināta piedalīties topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja Starptautiskās ekspertu padomes sēdē, kurā tika lemts par darbu atlasi muzeja krājumam. Es redzēju, kas bija pieejams un kas tika atlasīts. Tas pats, kas tiek iepirkts muzejiem visā pasaulē. Es nepamanīju lielu atšķirību starp to, kas notiek pasaulē, un to, kas notiek Latvijā.
Kas varētu veicināt Latvijas laikmetīgās mākslas atpazīstamību starptautiskā mērogā?
Stratēģiski pareizākais lēmums - izrādīt Latvijas mākslu starptautiskā kontekstā pašu mājās. Nevis sūtīt savu mākslu un māksliniekus uz ārzemēm, bet aicināt pie sevis ārzemju māksliniekus, kuratorus un citus mākslas procesa dalībniekus. Jārada dažādu viedokļu konfrontācija tepat savā zemē. Kad viesi pie jums atbrauks, viņi iepazīs plašu spektru, visu, kas jums ir un ko jūs spējat piedāvāt, nevis tikai vienu autoru, kuru jūs kaut kur deleģējat, un viņš tur sēž viens pats stūrī uz «starptautiskā fona». Vajag parādīt internacionālus māksliniekus, kuri sēdēs stūrī Rīgā uz Latvijas mākslinieku fona. Un tad kardināli mainās skatpunkts un viedoklis par jūsu pašu darbu.
Šādu paņēmienu izmantoja Francija, pēc tam Vācija. XX gadsimta 60. gadu sākumā Francija zaudēja pirmo vietu mākslas lielvalstu konkurencē un neviens vairs nebrauca skatīties un meklēt jaunos franču māksliniekus, tos arī bija grūti atrast, jo pēkšņi par svarīgākajiem bija kļuvuši amerikāņu mākslinieki, vēlāk - vācieši, itāļi un spāņi. Francijai bija jāaktivizē sava mākslas dzīve, vajadzēja skaļāk par sevi atgādināt. Tā bija valdības stratēģija - Francijas muzeji sāka aktīvāk iepirkt savu mākslinieku darbus un rīkot lielas izstādes, kurās franču māksla tika eksponēta pasaules kontekstā. Šis darbs bija efektīvs, un rezultātus varēja pamanīt jau 80. gados, kad franču mākslinieki atkal kļuva vērā ņemami un pieprasīti.
Tam ir nepieciešams pamatīgs valsts atbalsts.
Jā, tas ir nepieciešams, lai atrastu gan finansējumu, gan pareizas metodes, kā izrādīt savu mākslu. Tas ir jo īpaši aktuāli mazām valstīm, par kurām nekas nav zināms. Lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju joprojām neatšķir Latviju no Lietuvas. Tātad ir jābūt īpašai interesei, lai kāds vēlētos Latvijā atrast kvalitatīvu mākslu. Polija arī bija mazpazīstama, taču mēs esam liela valsts un mums ir ļoti aktīvi mākslinieki. Jaunajiem autoriem jau ir labas pozīcijas pasaulē. Mēs šobrīd strādājam, lai atzinību gūtu tie poļu mākslinieki, kuru vairs nav starp dzīvajiem, tie, kuri darbojās, piemēram, 60. gados. Tas ir smags darbs. Daudzus interesē: kā izauga jauno poļu mākslinieku paaudze, kura pasaulē jau ir zināma? Pirmsākumi meklējami poļu mākslas tradīcijā. Un kas tā ir par tradīciju - to mēs arī cenšamies izstāstīt. Valsts mums palīdz, daudz kas atkarīgs no tā, kurš ir pie varas. Polijai ir arī robeža ar Rietumeiropu - dažām poļu pilsētām Berlīne ir tuvāka nekā Varšava, šim ģeogrāfiskajam faktam ir liela nozīme.
Mākslas attīstības veicināšanu nedrīkst atstāt pašplūsmā. Princips «kā būs, tā būs» nedarbojas. Šis darbs prasa piepūli - gan līdzekļus, gan labu organizāciju.
Kādas vēl grūtības saskatāt mūsdienu mākslas procesā?
Šobrīd ir ļoti grūti atrast spēcīgas lokālas idejas. Pasaule ir kļuvusi mazāka. Mēs zinām gandrīz visu par to, kas notiek Ķīnā, Indijā, Āfrikā. Katrs mākslinieks darbā risina savas problēmas, taču mākslas valoda ir vienāda, universāla. Jā, pasaulē ir vieglāk uztvert šo kopīgo valodu un saprast mākslinieku. Svarīgi, lai katram autoram būtu sava unikālā ideja. Ja viņš atkārtos to, ko dara citi, kļūs skaidrs, ka tas nav kaut kas dabisks, ka tas ir aizgūts. Katram ir jāformulē sava problēma, kurai jābūt pasniegtai saprotamā valodā. Tikai tad mākslinieka darbs būs nolasāms.
Taču es neticu, ka Rietumu pasaule spēs līdz galam saprast dažas mūsu reģiona mākslinieku problēmas, un par to nemaz nav jāuztraucas. Polijā ir mākslinieks Ježijs Novoseļskis, kurš mūsu valstij ir ļoti svarīgs. Viņš savā daiļradē arī atsaucas uz ikonas glezniecību. Kad jūs redzat Novoseļska darbus, jūs sajutīsiet, ka viņa apziņā ikonai ir īpaša nozīme. Rietumos cilvēki to nesaprot! Mākslas zinātnieki un kritiķi par Novoseļski saka: kaut kas līdzīgs Modiljāni!
Reiz Ježija Novoseļska gleznu, kurā tika atveidotas peldētājas, kādā grupas izstādē ieraudzīja Iļja Kabakovs. «Ikona!» viņš iesaucās. Būdams no Krievijas, Kabakovs to acumirklī atkoda. Arī daudzas citas īpatnības, kas saistītas ar stilu un mākslas uztveri, Rietumos paliks nesaprastas. Tāpēc bijušo sociālisma valstu māksliniekiem nemaz nav speciāli jāskatās uz to, kas patīk Rietumiem. Jābūt saviem kritērijiem un attieksmei - «patīk vai nepatīk» nav nekāds orientieris.
Šobrīd mēs visi veidojam to, kas kļūs par vēsturi. Kad tas notiks? Varbūt pēc 50 gadiem. Pasaule kļūst mazāka, un mēs arvien biežāk vēlamies pievērsties tam, kas nav izzināts, nevis tam, ko visi sen jau zina. Mūsu kolēģi no Parīzes, Ņujorkas un Londonas ir uzrakstījuši XX gadsimta mākslas vēsturi, taču tā ir jāuzraksta vēlreiz. Tā ir jāuzraksta no jauna, pavisam citādi. Agri vai vēlu tas notiks.
Kas tam kļūs par grūdienu?
Tā mākslas vēsture, kas tiek izmantota šobrīd, uzrakstīta no Parīzes skatpunkta. No Rietumu pasaules skatpunkta. Taču iespējama arī cita XX gadsimta mākslas vēstures versija. Esmu pārliecināta, ka tā tiks uzrakstīta, jo visiem jau ir apnicis skatīties uz pagājušā gadsimta mākslu, kura, ja ticam eksistējošai versijai, sākas ar Pablo Pikaso, Žoržu Braku un Anrī Matisu un beidzas ar Jozefu Boisu. Visi atkārto šo scenāriju. Tas ir apnicis, vai ne? Pienāks laiks, un kāds pateiks: uzzināsim, kā var izskatīties cita Eiropas mākslas vēsture!
Varbūt jums ir izveidojusies sava alternatīvā versija?
Pagaidām ne. Vēsture ļoti dziļi iespiedusi mūsu prātā savus faktus, kuriem bieži nav objektīva attaisnojuma. Vēsturē pastāv dažas tradīcijas, par kurām mēs pat nenojaušam un kuras mēs nespējam izskaidrot, dažādu ietekmju rezultātā šīs tradīcijas mainījušās. Polijā parādās vēsturnieki un zinātnieki, kuri pēta, ko mūsu tauta ir zaudējusi, piemēram, sakarā ar kristietības pieņemšanu. Kristietība šajā zemē ienāca ar savu sabiedriskās dzīves iekārtu un iznīcināja to dzīves struktūru, kas šeit eksistēja pirms tam, X gadsimta sākumā.
Mēs par to it kā aizmirsām, bet ne līdz galam. Pagājuši desmit gadsimti, bet mūsos saglabājas šis kods, kurš mums atgādina par to, cik radikāli mainījusies mūsu kultūra. Tas ir raksturīgs visām valstīm, kur eksistēja viena kultūra un vēlāk tai virsū tika uzslāņota cita kultūra. Laika gaitā katrs slānis par sevi atgādinās un kļūs pamanāms. Protams, mūsu tautas apziņai tas ir svarīgāk un arī interesantāk nekā pasaules apziņai, jo mēs dzīvojam šajā zemē, nevis visā pasaulē.
Kas šobrīd ir aktuāls Polijas māksliniekiem? Kas viņus uztrauc, kādas problēmas viņi risina?
Pēc 1989. gada kļuva skaidrs, ka māksliniekiem nepatīk šis jaunais kapitālisms. Polijā attīstījās kritiskās mākslas virziens, kas bija cieši saistīts ar sabiedrisko noskaņojumu, reliģiju un visiem dzīves aspektiem. Mākslinieki pievērsās video, instalācijai, darbiem pilsētvidē. Vai esat pamanījis palmu Varšavas centrā, Jeruzalemes alejā? Tā ir mākslīga palma - Joannas Raikovskas darbs. Viņai radās ideja atgādināt Varšavas iedzīvotājiem, kāpēc alejai ir šāds nosaukums. Vēsturiski tā bija vieta piepilsētā, kur varēja dzīvot ebreji, un viņi šo rajonu nosauca par Jauno Jeruzalemi. Pašreiz šī ir viena no lielākajām maģistrālēm Varšavas centrā. Māksliniece tur izvietojusi palmu, kura simboliski savieno Jeruzalemes aleju ar Izraēlu - zemi, kur aug palmas. Sākotnēji cilvēki šo palmu ienīda, par tās atrašanos tajā vietā vajadzēja cīnīties trīs gadus. Šobrīd visi iedzīvotāji to dievina: «Mūsu palma!» Jau gadus septiņus tā tur stāv. Māksliniece šādi mums atgādināja mūsu pašu vēsturi.
Joannai Raikovskai bija vēl viens darbs pilsētvidē - vietā, kur kādreiz bija ebreju geto. Tajā apkārtnē atrodas sinagoga, Ebreju teātris un katoļu baznīca, kura ilgus gadus tika uzskatīta par aktīva, agresīva antisemītisma centru. Tur ir laukums, kura centrā māksliniece izraka bedri, piepildīja ar ūdeni un iedarbināja mašīnas, kuras ražoja skābekli. Darba Skābekļa punkts mērķis bija atsvaidzināt gaisu šajā pilsētas daļā, kur bija sakrājies tik daudz naida pret ebrejiem. Apkārt bedrei tika iestādīti krūmi un ziedi. Šī vieta kļuva par atpūtas centru, un cilvēki, kuri tur nāca, kļuva par mākslas darba sastāvdaļu. Kad māksliniece devās uz baznīcu uzzināt, kāda tur šobrīd ir attieksme pret ebrejiem, viņa uzzināja, ka dievnamā tika nomainīts galvenais mācītājs un antisemītiskais noskaņojums beidzot ir pazudis. Iespējams, šim mākslas darbam arī bija sava nozīme. Tieši tā savu lomu sabiedrības dzīvē redz poļu mākslinieki - viņi vēlas mainīt situāciju, lietu kārtību un uzskatus. Mākslinieki cenšas ieiet sabiedrības dzīvē un strādāt ar sabiedrību.
Viņiem tas ir svarīgāk, nekā demonstrēt savus darbus muzejos un galerijās?
Mākslinieki darbojas visādos veidos. Pavels Althamers strādā ar saviem kaimiņiem - viņš dzīvo rajonā, kur ir lielas bezpersoniskas blokveida mājas. Viņš tur izauga un tāpēc izlēma, ka vēlas kaut ko darīt kopā ar cilvēkiem no sava pagalma. Gadsimtu mijā, pašā Jaungada naktī, vienas lielas mājas atsevišķos logos gaisma tika iedegta tā, lai izveidotos milzīgs skaitlis 2000. Iedzīvotāji piekrita piedalīties šajā projektā - visi kopā sagaidīja Jauno gadu pagalmā, baudīja kopīgi veidoto mākslas darbu un ēda mākslinieka sarūpēto zirņu zupu. Pavels Althamers turpina strādāt ar dažādu cilvēku grupām no sava rajona. Viņš veido parku, iestāda tur kokus un rīko brīvdabas izstādes, kurās piedalās slaveni mākslinieki, piemēram, Ūlafurs Eliasons.
Citi poļu mākslinieki izvēlas fiksēt dzīves fragmentus, par kuriem agrāk nebija pieņemts runāt: pasaulē labi zināmais Arturs Žmijevskis veido sociālās ievirzes videodarbus par cilvēku bez kājas, par to, kāda ir viņa dzīve.
Vai poļu māksliniekiem joprojām ir nozīmīga kara tēma?
Polija ir valsts, kur nepārstāja eksistēt militārā trauma. Pēc Otrā pasaules kara šai tēmai pievērsās katra mākslinieku paaudze. Ir cilvēki, kuri piedalījās karā, cilvēki, kuri dzirdēja par karu no saviem vecākiem un vecvecākiem. Šī informācija tiek nodota no paaudzes paaudzē. Tas veido pēctecību, tradīciju, kas Polijā ir spilgti izteikta. Kopš karjeras sākuma šo tēmu dažādos veidos pēta un interpretē Miroslavs Balka, viens no slavenākajiem poļu māksliniekiem pasaulē. Viņam bija instalācija Londonas muzejā Tate Modern.
Daudzi poļu mākslinieki reflektē par kara tēmu un visu, kas ar to saistīts, par cilvēku ciešanām. Arī Arturs Žmijevskis ar vienu no savas mākslas šķautnēm pieskaras šai tradīcijai. Šī tēma pēkšņi var iezīmēties kāda mākslinieka darbā, pat ja viņš runā par kaut ko pavisam citu. Piemēram, Vilhelms Sasnals - viņa gleznās, šķiet, nekas nenotiek, taču, pat ja neredzat tam pierādījumu uz audekla, militārā tēma ir mākslinieka galvā un darbu būtībā. Turklāt formāli Vilhelma Sasnala stils ir ļoti tuvs poļu glezniecības tradīcijai.
Cik lielā mērā laiks, kurā mēs dzīvojam, jums diktē jaunas metodes, kā veidot izstādes, rakstīt grāmatas par mākslu un veikt savu profesionālo darbību?
Man bieži gribas apskatīt problēmu no jauna skatpunkta, gribas pateikt kaut ko, kas vēl nebija pateikts, vai pateikt citādi. Ja veidoju izstādi, gribas kaut ko parādīt citādi, lai tas neapnīk - vispirms jau man pašai. Šobrīd gatavoju plašu vēsturisku izstādi par Polijas un Vācijas mākslu tūkstošgades griezumā. Daži no darbiem man ir tik ļoti apnikuši, ka es cenšos tos vairs nerādīt. Man liekas: ja es jau piecas reizes biju iekļāvusi tos savās izstādēs, nav vērts tos atkal eksponēt. Taču pēc tam es saprotu - jā, šie darbi daudz kur redzēti, bet Berlīnē tie vēl nebija demonstrēti, un man ir jāizdomā sižets un konteksts, kurā tos var interesanti parādīt. Šī vērtēšanas kategorija - apnīk vai ne - ir ļoti svarīga. Cilvēks vienmēr meklē ko svaigu.
Kāda ir šīs topošās izstādes ideja?
Tā ir izstāde par kaimiņiem - Polija - Vācija. Tūkstotis gadu. Stāsts par to, kā mēs dzīvojām, cīnījāmies un draudzējāmies, par to, kādi mums bija kopīgi karaļi, karalienes, prinči, kultūra un mākslinieki, mūzika. Es rādu kaimiņu būšanas pozitīvās un negatīvās puses. Izstāde tiks atklāta pēc gada Berlīnes izstāžu zālē Martin-Gropius-Bau.