Inita cenšas dzīvot, sekojot aicinājumam un koncentrējoties uz to, ko patiešām gribētos paveikt. Veidu, kā ļaut brīvu vaļu savai radošajai būtībai, viņa atradusi rakstniecībā. Jau skolā patikuši domraksti, tagad meitene raksta stāstus, ko palaikam iesūta literāriem konkursiem, bijušas dažas publikācijas arī žurnālā Patiesā Dzīve. Rakstīšana gan ir nodarbe ar saviem kalniem un lejām. Kad mūza nāk, stāstījums raisās, bet brīžus, kad tā kavējas, Inita sauc par melnajiem. Initai ir trīs māsas, un viņas nereti kļūst par stāstu pirmajām lasītājām. Māsa Sigita teic, ka Initai uz rakstīšanu ir ķēriens, jābūt tikai stimulam turpināt. Līdz šim trūcis informācijas, kā uzrakstīto parādīt plašākai publikai, un padoma, kā talantu izkopt profesionālā līmenī. Inita bieži arī lūgusi stāstus pārrakstīt uz datora, taču Sigitai darba dēļ tam trūcis laika, tāpēc pamanītā Lattelecom akcijas 1+1=90 reklāma nāca kā saukta. Sigita akcijai iesūtīja stāstu par savu radošo māsu, un Lattelecom Initai datoru uzdāvināja. «Neticējām līdz pēdējam brīdim,» bilst Sigita. Bet, ja neriskē piedalīties, tad daudz ko varot palaist garām.
Tagad stāstniecei ir pašai savs radošā darba instruments. Māsas palīdzējušas uzinstalēt visu vajadzīgo. Vēl tikai jāatrod iespēja Initas mājās Dignājā - Daugavas otrā krastā iepretim Līvāniem - ievilkt internetu. Tad varēs atrast arī talanta attīstībai noderīgus kontaktus. Jāatsauc atmiņā datorprasmes, un Inita apsver datorkursu apmeklēšanu.
Inita kopā ar vecvecākiem dzīvo savu senču mājās, un sevi dēvē par īstu lauku cilvēku un dabas bērnu. Kādu laiku viņa studēja baltu filoloģiju Latvijas Universitātē, taču mācību apjoms bija liels, «kā vienmēr visu gribējās izdarīt kārtīgi», un spēki izsīka. Nogurdināja arī lielpilsēta. «Rīgā dzīvojot, es tā īsti brīvi un dabiski nejūtos,» Inita saka. Viņa paņēma akadēmisko gadu, kurš nu nedaudz ievilcies, bet ļāvis padomāt, kādā virzienā izglītību turpināt. Nākotnes plāni Initai saistās ar rakstniecību un lauku vidi. Meitene apmeklē bezmaksas seminārus projektu rakstīšanā Eiropas naudas piesaistei, jo iecerējusi atjaunot savas mājas Dignājā un atvērt tās ceļotāju apmeklējumiem. Iespējams, pilsētnieki tur varētu gūt ieskatu lauku darbos. Paralēli Inita darina dāvanas un suvenīrus no dabas materiāliem un visas radošās lietas, ko prot pati, māca bērniem Dignājas sabiedriskajā centrā. Viņa cep arī tortes - gan savējiem, gan pēc pasūtījuma -, lai gan skolā mājturību nav varējusi ciest un gatavošanu un rokdarbus apguvusi vēlāk. «Notika klikšķis,» komentē Sigita. «Esmu gandrīz kā brīvmāksliniece,» smaida pati Inita.