Labs kino ir jāskatās uz liela (vēlams, pat milzīga) ekrāna, no klasiskās vecās labās 35 mm kopijas. Cita lieta, ka šo dārgo prieku - filmas kopijas izrakstīšana no ārzemju arhīviem, gādāšana, transports, apdrošināšana u.c. - visbiežāk var atļauties tikai, pateicoties ārzemju kultūrinstitūciju atbalstam. Taču ne jau tikai tehniskie parametri un izrādīšanas unikalitātes fakts ieraksta filmu _Spēlmanis Bobs_ «jāredz!» kategorijā. Žans Pjērs Melvils, režisors, kurš «vainojams» _Spēlmaņa Boba_ (1956) tapšanā, ir «kulta figūra» Francijas un pasaules kinovēsturē. Paradoksāli, bet Melvila publiskā atpazīstamība (īpaši Latvijā) ir ļoti knapa atšķirībā, teiksim, no Francijas «jaunā viļņa» režisoriem - Žana Lika Godāra, Fransuā Trifo - un viņu darbiem, kaut bez Melvila, visticamāk, franču jaunais vilnis - šis XX gs. 60.gadu Francijas kino radošās brīvības pierādījums - nebūtu bijis.
Tālab ir tikai loģiski, ka šosezon kino Rīga notiekošā filmu cikla Tas, ko tu nedrīksti nezināt III veidotāji ir parūpējušies, lai Spēlmanis Bobs te būtu. Ja kino meklējat komercpotenciālu (ne mākslu), nebīstieties, Spēlmanī Bobā tā ir pāri pārēm - stāsts par nopelniem bagātu gangsteri Bobu, kurš dzīvo Parīzē, Monmartrā, ir labi ģērbies, tikumīgs un bauda policistu cieņu, ir teju mūžam aktuāls. (Zaglis, kas kļuvis par godātu pilsoni, - tikpat labi varētu būt arī Latvijas greizo morālētisko normu iemiesojums). Tomēr Bobs nav pratis nodrošināt sevi līdz mūža galam, tālab arī gatavs parakstīties uz «pēdējo» noziegumu - aplaupīt Dovilas kazino. Vai jāstāsta, ka gangsterdrāmu tradīcijās, kas zināmas arī no neskaitāmām Holivudas filmām, «pēdējās aplaupīšanas» mēdz būt liktenīgas?
Kurš no kura ir ietekmējies? Mūsdienu Holivuda ar tās «aplaupīšanas filmām» no Žana Pjēra Melvila, vai varbūt arī pats Melvils nav bez vainas? Patiesība būs kaut kur «pa vidu» - paradoksāli, bet XX gs. 50.-60.gadu franču režisori Godārs, Trifo u.c., kas tiek uzskatīti par oriģināliem autoriem, neiztika bez visaptverošas mīlestības pret, teiksim, 40.gadu Holivudas gangsterdrāmām un tā dēvētajām film noir, kas arī neiztiek bez spriedzes un aplaupīšanas filmu elementiem. Lūk, arī atbilde, kā Holivuda un Eiropa viena otru idejiski barojusi.
Leģenda vēstī, ka Spēlmanis Bobs rosinājis Godāru un Trifo savas agrīnās filmas (Līdz pēdējam elpas vilcienam un Nošaut pianistu) būvēt uz līdzīgiem ietekmju avotiem (viens no viņiem, tolaik kino kritiķiem, esot pat formulējis: mēs gribam uzņemt filmas, kas līdzīgas Spēlmanim Bobam!). Pats Melvils 60.gados veidoja ģeniālās gangsterdrāmas Samurajs (ar Alenu Delonu - viņš tiek uzskatīts par Melvila izcilāko aktieri), Sarkanais aplis u.c. Viņš uzņem 14 filmas un mirst 55 gadu vecumā 1973.gadā - ar sirdstrieku. Detaļas un nianses - Dāvja Sīmaņa lekcijā pirms filmas.