Man bija sajūta, it kā lasītu kādu skaisti uzrakstītu reālpsiholoģisku stāstu par mīlestību vai, precīzāk, dzīvi. Vai tas ir puslīdz adekvāti tavai iecerei?
Manuprāt, nekāda pareizā vai adekvātā uztvere nav iespējama. Netaisu taču darbus, domājot par vienu uztveres veidu. Pašam arī gadās, ka sāku par to darbu domāt, kad tas ir izstādīts. Un dažreiz gadās, ka iedomājos kaut ko jaunu, par ko nedomāju, kad to darbu taisīju. Šoreiz bija līdzīgi. Ir prieks dzirdēt tavu interpretāciju, jo, ja darbam ir interpretācijas iespējas, tas apliecina, ka tas ir izdevies.
Kas tevi pārsteidza skatoties?
Ar to, kur līnija zīmē astotniekus, bija tā, ka taisot domāju, ka tas darbs būs daudz garlaicīgāks. Pat gribējās to uztaisīt tādu neciešamu, lai tās 26 minūtes nemaz nevar izturēt. Biju pārsteigts, ka tas izrādījās ievelkošs un notur uzmanību. Par otru darbu. Jā, biju pārsteigts, ka tas diezgan iedarbojās uz psihi, uz tādām kā pirmatnējām emocijām. Mans mazais puika, viņam seši gadi, nāca skatīties un teica, ka esot briesmīgi garlaicīga izstāde, bet video gan foršs. Viņš ņēma un noskatījās visas 26 minūtes.
Kādas ir dažas galvenās lietas, kuras gribi iemācīt saviem studentiem?
Nu jau kādus desmit gadus strādājot par skolotāju, esmu bijis spiests trenēties runāt, bet, neraugoties uz to, īsti neesmu iemācījies pateikt, ko domāju. Akadēmijā visa darbošanās notiek ļoti individuāli, nav nekādu vispārīgu apgalvojumu vai aģitācijas. Manuprāt, nav iespējams atrast kaut kādus pareizos uzstādījumus. Ar katru studentu ir pavisam jauna komunikācija.
Kā sauc tavu kursu?
Oficiāli - digitālā video tehnoloģija un estētika. Šis formulējums gan ir novecojis. Tagad droši vien to sauktu par video kompozīciju, precīzāk būtu - kustīgā attēla kompozīcija. Video tas vairs nav, bet saglabājas saistība ar laika dimensiju, attīstība laikā.
Kāds ir iespaidu avots darbam ar divām kustīgajām līnijām?
Patiesībā tās ir divas atšķirīgas projekcijas, tās notiek dzīvajā, tā spekulatīvi sakot. Tur sacilpoti divi gabali, viens pa kadram nobīdīts.